garākā diena šajā gadā
līdzās bailēm mani mūžīgi pavada ilgas pēc kaut kā cita. es hroniski nemāku būt laimīga tur, kur esmu, tieši tajā telpā un laikā. iekšējs nemiers un neapmierinātība ar vietu, kurā esmu, mani pavada jau, liekas, no agras bērnības, un tagad jau esmu pie šīs sajūtas pieradusi. it kā ar visām maņām jūtu, ka man šādi dzīvot nevajadzētu. tiesa, nezinu gan, ko likt vietā, bet ir apnicis nemitīgi ilgoties pēc kaut kā cita, turklāt, lai arī cenšos šo telpas un laika nemieru slēpt, man tomēr liekas, ka tas savā ziņā varētu aizvainot cilvēkus, ar kuriem es esmu kopā. reizēm gan ir tā apbrīnojamā sajūta, ka es esmu tieši tur, kur man jābūt, kas savā vieglumā ir līdzvērtīga nedomāšanas sajūtai, ko reizēm izdodas notvert. ja man tagad nebūtu pārākais nogurums - vakar pustrijos naktī beidzot pabeidzu savu darbu par Rīgas kinostudiju, rīt jāiet tas atzīmēt - es drošvien iekšēji zūdītos par to, ka atkal izniekoju laiku. mans organisms un prāta spējas ļoti slikti panes negulēšanu, šodien kādas trīs reizes piefiksēju tūlīt ģībšu sajūtu, bet ir tikai septiņi vakarā, un man pašai ir kauns jau iet gulēt, zomg. rakstot visparastākos tekstus internetā, meklēju podziņu save, tajās dažās stundās, kuras šonakt pagulēju, sapņoju, ka izmisīgi rakājos pa grāmatām, lai ieliktu atbilstošu atsauci, un ceļā starp skolu un autobusa pieturu nu man ir bīstamais posms, kurā jau otro rītu gandrīz nogāzos. ja es turpināšu negulēt, neēst un kā vienīgo šķidrumu uzņemt kafiju, liekas, tādi bīstamie posmi būs ne tikai starp skolu un autobusa pieturu.