3/22/08 05:17 pm - mūžīgs nogurumsliekas, tās bija 8. klases beigas, kad mums visiem vēstures stundā lika uzrakstīt uz lapām novēlējumus/pārdomas citiem klasesbiedriem. viens klasesbiedrs man uzrakstīja nēsi tik jocīga, nez, ko viņš teiktu, ja redzētu mani tagad. toreiz es vēl kaut kādos rāmjos turējos, tagad tie mani rāmji jau ir kļuvuši par mazu. es vienmēr esmu ilgojusies, kaut jel es mācētu sevi nesarežģīt, kaut jel es neiespringtu par mazām lietām, kaut jel es varētu izdarīt kaut ko tik vienkāršu kā kūkas uzcepšana bez kaut kā sajaukšanas. vispār es esmu diezgan vienkārša, bet māku pati sevi sapīt desmit gredzenos. pirmdien mēs brauksim piknikā, sniegs jau nav šķērslis mums, bet tagad es gribu tikai raudāt. kaut nekas nav noticis. drošvien ja es mazāk ticētu cilvēkiem, mazāk sanāktu vilties, bet tad tā vairs nebūtu es. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
3/17/08 05:31 pmes negribu būt rupja, bet es esmu. un es tomēr esmu neticami samaitāta. jā, un es regulāri daru lietas, kuras man tiešām nevajadzētu darīt. |
2/20/08 10:35 pm - promise me no promisesman reizēm liekas, ka bērnībā esmu palaidusi garām ļoti svarīgu posmu - iejušanos sabiedrībā. tā jau viss it kā ir kārtībā, ne es kožu citiem, ne citi kož man, bet ir brīži, kad ar savu uzvedību pārsteidzu pati sevi. normāli jūtos un uzvedos situācijās, kuras varu kontrolēt, bet brīžos, kad apkārt ir daudz nepazīstamu cilvēku vai arī manas autoritātes, uzvedos kā stūrī iedzīta žurka. tā vietā, lai ietu un aprunātos par to, kas mani tiešām interesē un ko otrs zina, sēžu stūrī un sarkstu no tā vien, ka lūk, mana autoritāte ir tepat, blakus. mana uzvedība sabiedrībā tik bieži vien ir tik neloģiska, ka pašai pēc tam kauns.jā, un vispār sen nebiju tik ļoti izniekojusi dienu kā šodien. vismaz noskatījos Darjeeling limited, kura manī izraisīja milzīīīgu smaidu, lielākoties Adrien Brody dēļ. |
2/15/08 08:56 pmreizēm man liekas, ka es hroniski nemāku dzīvot. laimīga, nu tā, līdz katras šūnas kodolam laimīga, es esmu tikai divos gadījumos: kad ir +30< un kad notiek pārsteidzošs notikums notikuma galā, dzīve ripo, un nav laika domāt. diemžēl ārā ir ziema, un mana ikdiena nav diez cik pārsteidzoša, tāpēc dzīvoju no mazmazītiņām laimītēm un prieciņiem, regulāri cīnos ar sajūtu, ka nedzīvoju pilnvērtīgi un joprojām domāju par seksīgo ķīmiķi. tā nu ir piektdienas vakars, here i am, taisoties rakstīt divas filmu analīzes, ik pa brīdim refrešojot e-pastu un pārbaudot skype onlainā esošo draugu listi, bet vienīgais cilvēks, ar kuru es gribētu parunāt, jau kādu laiku datorkastei tuvumā pat rādījies nav. lai nu kā, dzīvot es nemāku. tā nu no rītiem reizēm eju pīpēt ar klasesbiedriem, lasu 7 grāmatas vienlaicīgi, bastoju skolu, zogu stundas miegam no mācībām vajadzīgām stundām un mierinu sevi ar domu par jūliju Francijā. neatceros pat pēdējo dienu notikumus, neatceros, vai saņēmu atbildes vēstuli no cibiņa antonijas vai arī tikai nosapņoju, ka saņēmu, tāpat man nesen bija ar frizierapmeklējumu, nosapņoju, ka biju pie frizieres, tāpēc iedomājos,ka man to vairs nevajag. bet nu vakar tiku pie jauna čolkas griezuma, katrā ziņā man patīk. un vispār, es taču gribu būt laimīga. vienkārši un nesamāksloti. un ilgtermiņā, nolāpīts. |
1/23/08 11:41 pm - kādreiz mēs par to vēl parunāsim, AņaNav garlaicīgu mākslas darbu, ir tikai nepareizs to pasniegšanas veids.varbūt vēlāk es pat sapratīšu, ko es ar to domāju |
1/15/08 10:16 pmes cilvēkiem piešķiru dziesmas, vietām es piešķiru smaržas.tā, nu, lūk, pēdējam čomam, ar kuru es biju aizrāvusies, ir piešķirta Regina Spektor dziesma Samson, un, piemēram, mājai Austrijā, kurā es nedēļu mitinājos, ir piešķirta Body Shop rožu ķermeņa krēma smarža. |
1/15/08 04:52 pm - women are born in lovetad, kad es jūtos slikti, es eju un klusībā skaitu soļus. franciski.šodien piezvanīju matemātikas skolotājai, pateicu, ka jūtos slikti, un neaizbraucu uz privātstundu. jā, nu slikti es jūtos, bet tas jau sāk izskatīties pēc hroniska sliktuma. klausos Beirut, kas ir mans vienīgais energizer's, tinos milzu pledos un dzeru karstus kakao, un liekas, es tiešām būšu slima. nezinu, kāpēc, bet šodien piekritu iet uz franču valodas olimpiādi, varēšu 2x60 minūtes rakstīt domrakstu. ļoti sāp kakls. jau kādu laiku mani vajā viena aina, liekas, no vasaras '05. bija pats jūnija sākums, skola tikko bija beigusies, man pirmo reizi uz liecības latviešu valodā un literatūrā bija 10, un dzīve tobrīd bija tīri jautra. ar draugiem bijām aizbraukuši uz Lietuvu, Kauņu, kur notika kaut kāds kristīgo jauniešu pasākums. tur es iepazinos ar vienu lietuviešu čomu, ar kuru daudzas stundas tajā naktī runājāmies pie akas, sagaidījām saullēktu, un vispār, eh, romaņķika. viņam bija jāgatavojas Ārkārtīgi Svarīgam Eksāmenam, bet viņš tomēr man pats piedāvāja nākamajā dienā parādīt pilsētu un vispār laiku pavadīt kopā. mēs izstaigājām Kauņas vecpilsētu, mazliet iepirkāmies, pļāpājām un tērgavājām vienā laidā, bet aina, kura mani mazliet tā kā vajā, bija no rīta. mēs bijām izgājuši pastaigā, un, kad nespēks mūs pieveica, apgūlāmies zālē un pētījām gulbjus. es paņēmu smilgu un spēlējoties nobraucu pa viņa seju. Are you playing with me? bija viņa jautājums, uz ko es atbildēju Well, yes, actually. šis dialogs mani galvā vajā jau vairākus mēnešus. bet tagad man ir slikti, un es nezinu, vai rīt būs labāk. un, deux, trois, quatre, cinq, six, sept, huit, neuf, dix, onze, douze, treize, quatorze. parasti pie 14 man jau ir palicis labāk, ja ne, aizskaitu līdz 30 un sāku vēlreiz. |
1/13/08 10:47 amvakar no rīta pamodos draudzenes dzīvoklī un sajutos ļoti, ļoti skumji. nekas jau tāds skumšanas cienīgs nebija atgadījies, bet laikam vienkārši par situāciju kā tādu. par sevi saskumu. bet tāpēc jau tās draudzenes un draugi ir vajadzīgi, lai tādos beziemesla saskumšanas brīžos sapurinātu un atdzīvinātu, jo es jau esmu no tiem, kuri var skumt ilgi bez iemesla. ja godīgi, pēkšņi liekas, ka piepildījums zudis. nezinu, vai man maz tāds kādreiz ir bijis, taču tagad skrienu uz riņķi, dzenājot pati savas pēdas, un nekur netieku. trakākais, ka nekas taču nav noticis. es joprojām dzīvoju savu miermīlīgo pusaudža dzīvīti, man ir mazi prieciņi un mazas bēdiņas, es gan laikam dotu priekšroku Priekiem un Bēdām, bet man jau neviens to nejautā. vārdsakot, viss taču ir tāpat, kā ir bijis teju vienmēr, bet liekas, ka kaut kas nāvīgi svarīgs ir aizmirsts.vakar, ejot uz sava stīpniekbusa pieturu, uz tuneļa kāpnēm ieraudzīju melnu un jau samīdītu brošūru ar virsrakstu Vai Dievs tiešām eksistē? nez, vai vienmēr eksistenciālie jautājumi ir tikuši mīdīti kājām? |
1/9/08 09:39 pm - oijā paranoijābiežākā sajūta, kas mani pavada, ir tā, ka es nedzīvoju ''uz pilnu klapi''. tas nekas, ka es nemaz nezinu, kas tā pillā klape tāda ir un kā pēc tādas ir jādzīvo, bet liekas, ka es neizmantoju visu, ko man dod. un tāpēc ir tāda mūžīga disharmonija iekšiņā. ikdiena uzspiež pārāko rutīnu, bet iekšiņa prasa mūžīgos piedzīvojumus, pārdzīvojums, kalnus un ielejas. tāpēc mierā nosēdēt nevaru, bet pašas dzīve liekas pilnīgs bullshit's, jo galu galā ne šis, ne tas. mēģinu veikli izmanevrēt starp pienākumiem pret skolu, ģimeni uc un mūžīgo dzinuli ''laist dzīvē''. jo vienmēr taču liekas, ka dzīve notiek kaimiņa dārziņā, ne tavējā, bet šī doma jau pašos pamatos ir nepareiza. dzīve nenotiek, dzīve vienkārši ir. un tu tajā - mazs, liels, tievs, resns. visu laiku velk uz dienvidiem, un sev solu, ka tad, kad beidzot pabeigšu vidusskolu (vēl aptuveni 415 dienas, draudziņ), tad gan es beidzot sākšu dzīvot. mhm, kā tad. |
1/7/08 05:53 pmman laikam ir diezgan traks raksturs.jo vairāk mani spiež, jo vairāk es ietiepjos un spītīgi to nedaru. nepakļaujos, lai arī neesmu nekāda neatkarībniece. vienkārši pretreakcija pret jebkādu uz mani izdarītu spiedienu ir nepakļaušanās un ietiepšanās. lai gan nezinu, varbūt tā ir gaužām normāla rīcība, ko gluži par saprātīgu gan nenosauksi. |
1/6/08 03:16 pm - !nāks čoms, nāks padomiņš. |
12/24/07 03:27 pm - Le NoelZiemassvētkos zem savas mazās un tik mīlīgās eglītes, kas nemaz nav koks, bet vienkārši no egļu zariem sapīta pseidoegle, gana dabai pāri esmu darījusi, gribētu redzēt ziņu, ka viņa prombraukšana ir atcelta. gaidi ar maisu, tā teikt. tā jau laikam vienmēr ir, un tad, kad beidzot ļauj vaļu sev un visām savām patikšanām, to visu izjauc kāds teju nepārvarams šķērslis.šodien es cepu (ar šauro e) pīrādziņus, nogulēju 12h, kas man ir netipiski, un vienkārši omulīgi darbojos pa māju. to, ka esmu mājsaimniece pēc sirds aicinājuma, vairs nenoliedzu. un jums, draudziņi, Ziemassvētku dāvaniņas būs no Parīzes, man tagad nav naudas. |
12/21/07 12:37 pm - 2007janvāriskatru gadu skaitu dienas līdz pavasarim februāris manos logos sniegpulkstenes tavos logos leduspuķes marts mīlu cilvēkus, kuri neizliekas par gudrākiem, nekā ir aprīlis ja man būtu visas pasaules laiks, es tev, mans mazais draudziņ, izstāstītu visu. bet diemžēl es esmu tikai maza pusaugu ideāliste, et c'est tout. maijs kad teju viss, ko tu esi ilgojies un ko tu esi gribējis, ir rokas stiepiena attālumā, to nolāpīto roku pastiept ir grūtāk nekā uzkāpt Everestā. jūnijs mamma tikko nopirka Marlēnes D. disku un ādas žaketi, tētis telefonsarunā paziņo ''Mums blakus deg māja, es eju filmēt'', un, godīgi sakot, arvien biežāk es jūtos prātīgākā no savas ģimenes locekļiem. jūlijs es gribētu, lai kāds mani kaut kur gaida es gribētu, lai kāds mani ved pie prāta augusts ja nu kāds mani tomēr kādreiz apprecēs un es kļūšu mājsaimniece, es būšu tā, kas no bīstamo sugas. bīstamā mājsaimniece. septembris uzrakstīju īsziņu, ilgi prātojot, vai ātrāk tomēr nebūtu piezvanīt, sameklēju vajadzīgo numuru, nospiedu ''nosūtīt'' un liku klausuli pie auss, gaidot balsi, kas atbildēs otrā galā. oktobris kaimiņu visuredzošā acs nebūt nav mīts. tā tiešām ir visuredzoša. novembris liekas, klausoties reliģiju vēstures skolotāja stāstītajā, iedomājos, cik ļoti ir nepieciešama tāda grāmata ''Ievads visā'' decembris gaidu savu flying flying away |
12/16/07 09:07 pmai, nu, draudziņ, pasaki, ka tas ir slimi - vērtēt cilvēkus pēc tā, cik labi viņi māk likt komatus.sviests. |
11/11/07 05:05 pm - dažādinebūšu oriģināla, gribu atpakaļ vasaru. vai, vēl labāk, lai ātrāk pienāk nākamā.tētis sāka spiest sulu, tas uzreiz atgādināja vasaras dienas (un nedienas, protams), kad viņš kādos 9os no rīta mēdza ienākt manā istabā ar vārdiem klau, es te izspiedu sulu un nolika man pie matrača glāzi. ai, un vēl lai kurā virzienā arī vērstu savas domas, idejas or whatever else, visur atduros pret pašas domu, ka es taču esmu tikai 17gadīga ideāliste. manī nav tās pusaudziskās c'mon, esmu jau pieaugusi, es taču ZINU, ko daru sajūtas. ar katru dienu, ar katru domu sajūtos arvien mazāka. jā, nu teorētiķe no manis sanāks lieliska. that's for sure. |
11/4/07 05:10 pm - negācijasir lietas, kas tiešām, par laimi vai par nelaimi, nemainās. piemēram, tas, ka joprojām nespēju iedomāties ideālāku skumju mūziku par elbow. un tas, ka man joprojām riebjas lielākā daļa manu vienaudžu, neskatoties uz to, ka nu man apkārt ir citas sejas. es esmu tik snobiska, nudien. un, ja jau reiz runāju par negācijām, go fuck yourself, ziema! |
10/21/07 02:21 pm - black mirrordraudzenes mamma liek man nodot, ka es izskatoties ļoti slaida, ļoti eleganta un ar šiku, kas, protams, ir visnotaļ glaimojoši, taču nepadara smagās skumjas vieglākas. nē, nu, protams, laikam jau ir labāk būt skumjai ar šiku, nekā bez tā. vienkārši pēkšņi esmu tik apmulsusi, ka nu tikai. nesaprotu, kā esmu nonākusi līdz šādam stāvoklim, vai arī tas tā ir bijis vienmēr? ja pirmais variants, vairs tā negribu un tagad meklēju atpakaļceļu. ja otrais, tad es esmu uzbūvējusi perfekto ilūziju par sevi gan visai pasaulei, gan pati sev, kas laikam ir tas vissliktākais. nu jā, bet es, kā vienmēr, visu dramatizēju. |
10/6/07 02:04 pmnomazgāju zilos gumijniekus, izmazgāju zilos svārkus, izslaucīju istabas, pirmo reizi daudzu gadu laikā brīvprātīgi pieteicos sagrābt lapas (he he, un tagad rokas tulznās), izokšķerēju brāļa istabu, kur atradu daudzas iepriekš neredzētas franču grāmatas, kuras tur, iespējams, atstājis Kristofs vai Monika, izsautēju zivi un jāāāā, nekas nav labāks par brīvdienām mājās. ļubļu, vīīī.jāaiziet pēc cepumiem un diētiskā biezpiena. un pēc pusdienām beidzot jāķeras klāt Rozes vārdam. liekas, tas, kas man tik ļoti patīk brīvdienās, kuras pavadītas mājās, ir tā līdzība vasarām bērnībā, kad dienām ilgi dzīvojos dārzā un pa mājām. māju sajūta ir tā mana brīvības sajūta, un nekādi burziņi, milzu ceļojumi un neprātīgi piedzīvojumi tam nestāv blakus. es laikam tomēr esmu veca beka. |
10/3/07 07:38 pmrudens ir gadalaiks, kuru es organiski nepanesu. |
9/20/07 10:17 pmlaikam mana krāsa ir zilā. |
Powered by Sviesta Ciba