nomazgāju zilos gumijniekus, izmazgāju zilos svārkus, izslaucīju istabas, pirmo reizi daudzu gadu laikā brīvprātīgi pieteicos sagrābt lapas (he he, un tagad rokas tulznās), izokšķerēju brāļa istabu, kur atradu daudzas iepriekš neredzētas franču grāmatas, kuras tur, iespējams, atstājis Kristofs vai Monika, izsautēju zivi un jāāāā, nekas nav labāks par brīvdienām mājās. ļubļu, vīīī.

jāaiziet pēc cepumiem un diētiskā biezpiena.
un pēc pusdienām beidzot jāķeras klāt Rozes vārdam.

liekas, tas, kas man tik ļoti patīk brīvdienās, kuras pavadītas mājās, ir tā līdzība vasarām bērnībā, kad dienām ilgi dzīvojos dārzā un pa mājām. māju sajūta ir tā mana brīvības sajūta, un nekādi burziņi, milzu ceļojumi un neprātīgi piedzīvojumi tam nestāv blakus.

es laikam tomēr esmu veca beka.