9/4/07 02:50 pm - clap your hands and say yeahtikko apsolīju sev, ka rakstīšu un teikšu kaut ko tikai tad, kad man tiešām būs, ko teikt.es taču vāvuļoju pārāk daudz. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
9/2/07 10:57 pm - pumpu pavēlniecelaikam skolas tuvošanās stress man izpaužas pumpu veidā. visu vasaru biju brīva, še tev, trīs dienas pirms skolas sveiciens uz pieres. jāskatās, kas zin, varbūt tur pat izveidosies kaut kāds raksts.patiesībā man arvien vairāk sāk šķist, ka es smejos par lietām, par kurām nevajadzētu. nu tā, reizēm nemāku apstāties. dzīvoju labas mūzikas badā (ak, atsaucieties, draudziņi!), un man joprojām riebjas gludināt veļu. |
8/1/07 11:12 am - Sulfija?diezgan bieži esmu domājusi par to, cik ļoti savādāka būtu mana dzīve, ja mani sauktu, piemēram, Zoja. vienreiz pat par šo tēmu strīdējāmies ar Rihardu, vienojāmies, ka visnotaļ savādāka tomēr būtu. un tagad, ja es ticētu pārdzimšanai un iepriekšējām dzīvēm, es teiktu, ka agrāk mani ir saukuši par Sulfiju, piemēram, un es esmu dzīvojusi kādā daudz siltākā vietā, savādāk nevar izskaidrot manu lielā karstuma patiku, nemitīgo dzinuli dzīvot dienvidos un tikai pēdējā laikā izkristalizējušos vēlmi tīt matus garos, krāsainos lakatos, tiesa, pēdējais gan var tikt prozaiski izskaidrots ar pagājušās piektdienas gājienu pie friziera. viņa man nogrieza ne vairāk par 3 cm, bet man pašai liekas, ka tā ir katastrofa, jūtu katru trūkstošo matu milimetru, bet pārējie izmaiņas matu garumā pamana tikai tad, kad pasaku par jau bijušo frizieres apciemojumu. lai nu kā, iepriekšējo dzīvju vai vienkārši savu matu dīvainību dēļ tinu ap galvu lakatus, sienu zirgastes un taisu copes. un sapņoju kādreiz matus nokrāsot piķa melnus. vakar kārtējās atklāsmes akmansdievsmannavkoviltārpāc finālā izraku garākos, plandošākos svārkus, izraku spīguļošo tuniku no Barselonas indiešu veikaliņa, aptinu ap galvu lakatu un pat tētis bija pārsteigts. lai nu kā, rīt izejam uz Aglonu. tūkstošiem lietu vēl jādara, un es te rāmi sēžu, klausoties Kino, kas ir mana pēdējā laika muzikālā aizraušanās, nevis dodos printēt grāmatiņu. saņem taču sevi (k)rokās beidzot, kā teica mans bērnības draugs. |
3/5/07 08:52 pmun atkal uz sevi dusmojos, un atkal bolos, skatoties spogulī. dusmojos, ka mums mājās ir tik daudz spoguļu, dusmojos, ka viss taču ir labi - nu johaidī, kāpēc tad tu skumsti? peldot šurpu turpu hlorētajā ūdenī, visu laiku domāju par viņu, to savu pirmās mīlestības rēgu. pagātnes akmeņi mani tur pie zemes, mani pagātnes rēgi, kuriem es nevaru vai varbūt nemaz negribu piedot. johaidī, man bija 14 gadu, nu kā es varēju zināt, kā ir labāk un kas ir labāk? tas bija nežēlīgi, un joprojām nevaru tikt pāri. move on, clementine, just move on! bet to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. kaut kad reiz man kāds izzīlēja vai arī pati to izsecināju pēc maģiskajām plaukstas līnijām, ka manā mūžā būs trīs lielas mīlestības. viena jau ir bijusi. un tie akmeņi - sāpīgie, skumjie, nepiedotie - mani tur pie zemes, neļaujot aizmirst, neļaujot iet uz priekšu. nē, tā pat nav viņa vaina, diezin vai viņa vietā es būtu rīkojusies savādāk. bet tie ir tikai vārdi, vārdi, vārdi. 5 jebkurā gadījumā ir 5, viss viens, tu saskaiti 2 un 3 vai 4 un 1. kas noticis, noticis, viss viens, spriedelē tu tagad par morāli vai sirdsapziņu. dodies nu uz priekšu, atstāj savus akmeņus. pietiek. pietiek. PIETIEK.gana laika tu viņam esi veltījusi. un arī pilnmēness, un es - ak, tavu joku - joprojām esmu viena. ja es varētu, drošvien piedzertos. bet kaut kādi mistiskie principi to neļauj. |
3/3/07 09:53 pm - kinda freakyes vairs nemāku runāt ar cilvēkiem |
2/28/07 08:54 pm - 2. dienanu jau kamīnu varu iekurināt uz pusi ātrāk, šodien pārtieku no paciņu pārtikas un trešo (?) reizi mēģinu iesākt savu eseju par Romu.mazliet skumji. bet pati saprotu, cik tas ir stulbi, cik tas ir bērnišķīgi - es taču nedzīvošu visu dzīvi ar vecākiem. man BŪS jādzīvo vienai, kaut uz kādu laiku. |
11/13/06 08:16 pm - what if it's wrong?liekas, manī ir pārāk daudz sajūtu. vissmalkākās iekšējās vibrācijas iekrāsojas dažādos toņos. protams, kad esmu iemīlējusies, tas ir forši, bet es neesmu iemīlējusies all the time. sāku aprast ar saviem kāpumiem un kritieniem, ar saviem pakalniem un bezdibeņiem. tā ir, Agnese, sadraudzējies ar sevi. un es tagad nenomierināšos, līdz nedabūšu viņu, savu jauno rotaļlietu. laikam tā arī ir mana apsēstība. |
5/13/06 10:07 am - veh.tik pretīgi kā šorīt es sen nebiju jutusies.nē, 'one night stand' nav priekš manis. |
12/18/05 10:13 pm - tales and songs from these daysJa man būtu jāapraksta ''dvēseles tuksnesis'', es stāstītu to, kā tagad jūtos. morālās paģiras no vakardienas, kurām nav nekāda sakara ar realitāti, iesāktais ''Cīņas klubs'' un tā radītais vājprāts, pārdozēti Pienvedēja piedzīvojumi un nesaprotamā veidā pazaudēta mīļākā cepure. pēc nedēļas esot Ziemassvētki, bet mana Ziemassvētku sajūta izzuda līdz ar sarkan-zil-zaļo lampiņu parādīšanos. tās vienmēr manā galvā atstājušas vienu vienīgu vārdu. ''Lēti.'' Ilgi Drogās stāvēju pie šampūnu nodaļas, it kā no nopirktā šampūna būs atkarīgs manu bērnu skaits un viņu veselība. Love is suicide, bet es gribu virpuļot un smiedamās celties debesīs ar rōzā balonu. gaidu lietu, kas manu šībrīža tuksnesi pārvērstu. piektdienas vakarā braucu autobusā. ilgi ilgi. un apātiski skatījos uz spilgti sarkanajiem cipariem, kas atspīdumā logā veidoja pavisam citu skaitli. viltus laiks. jeb optika, dārgie, optika.Paskaties zvaigznēs, un tu būsi pazudis. [Čaks Palanjuks, ''Cīņas klubs''.] |
Powered by Sviesta Ciba