reizēm man liekas, ka es hroniski nemāku dzīvot. laimīga, nu tā, līdz katras šūnas kodolam laimīga, es esmu tikai divos gadījumos: kad ir +30< un kad notiek pārsteidzošs notikums notikuma galā, dzīve ripo, un nav laika domāt. diemžēl ārā ir ziema, un mana ikdiena nav diez cik pārsteidzoša, tāpēc dzīvoju no mazmazītiņām laimītēm un prieciņiem, regulāri cīnos ar sajūtu, ka nedzīvoju pilnvērtīgi un joprojām domāju par seksīgo ķīmiķi. tā nu ir piektdienas vakars, here i am, taisoties rakstīt divas filmu analīzes, ik pa brīdim refrešojot e-pastu un pārbaudot skype onlainā esošo draugu listi, bet vienīgais cilvēks, ar kuru es gribētu parunāt, jau kādu laiku datorkastei tuvumā pat rādījies nav. lai nu kā, dzīvot es nemāku. tā nu no rītiem reizēm eju pīpēt ar klasesbiedriem, lasu 7 grāmatas vienlaicīgi, bastoju skolu, zogu stundas miegam no mācībām vajadzīgām stundām un mierinu sevi ar domu par jūliju Francijā. neatceros pat pēdējo dienu notikumus, neatceros, vai saņēmu atbildes vēstuli no cibiņa antonijas vai arī tikai nosapņoju, ka saņēmu, tāpat man nesen bija ar frizierapmeklējumu, nosapņoju, ka biju pie frizieres, tāpēc iedomājos,
ka man to vairs nevajag. bet nu vakar tiku pie jauna čolkas griezuma, katrā ziņā man patīk.

un vispār, es taču gribu būt laimīga. vienkārši un nesamāksloti. un ilgtermiņā, nolāpīts.