par to, kāpēc nevajag dzert
katram savs, tā teikt, bet, kad es iedzeru, es vai nu palieku ļoti īgna un ļoti piktīga, sēžu stūrī un dusmojos uz tiem, kuriem ir jautri, vai arī skraidu apkārt, bučoju pilnīgi visus pēc kārtas un atzīstos mūžīgā mīlestībā. pirmais vēl tā, nu, pieņemami, vismaz nav tā, ka nākamajā rītā jādomā, kas nu bija. bet otrais variants ir tīrās šausmas. viss vēl ir normāli, ja es savus mīlestības uzplūdus noturu draudzeņu vidū - viņas tak zina, ka es viņas mīlu bez gala un bez malas arī jebkurā citā laikā, ne tikai starp šampanieti un vēl vienu šampanieti. bet, ja sanāk ieklīst kādā citā kompānijā, nu, tad ir vāks. pazīstamus un mazpazīstamus bučoju daudz, visiem stāstu par mīlestību un to, cik kruta ir draudzēties, un beidzu savu saskarsmi parasti ar kādu moralizējošu pamācību no tēmas cilvēka vientulībai nevajadzētu būt šķērslim savstarpēju attiecību veidošanā. nu vakar tak arī, nu. mani draugi taču zina, ka viņi man ļoti, ļoti patīk, līdz ar to, iespējams, tas desmitais apskāviens bija lieks, nemaz nerunājot par citiem, kurus satiku otro, trešo vai n-to reizi, un jutu milzu nepieciešamību izteikt savu sajūsmu par viņu klātbūtni un tā.

es tak vienmēr esmu teikusi, ka man ir vienkārši pārāk plaša sirds, un pēc dažām glāzēm tas vēl vairāk tikai nāk vaļā. nu, mīļo sīrupiņ, kā man tik superīgiņai dzīvot, es prasu.