un tomēr ļoti forši ir tas, ka pēc mūsu Lielā Konflikta un pusotru stundu garās attiecību, tfu, akadēmiskās dzīves skaidrošanas mēs ar Marko esam palikuši samērā labi drugāni, pat varētu teikt. aizsūtīju viņam epastu darba sakarā, viņš atbildēja ļoti mīlīgi un visu laiku piemetina, ka let's stay in touch, un mēs drošvien iesim iedzert kafiju, kad būšu amst., un tā kaut kā. gribēju viņam uzrakstīt, ka noskatījos hiroshima mon amour, jo viņš uz tās filmas bāzes principā uztaisīja veselu studiju kursu par to, kā kultūra palīdz vai traucē atcerēties vēsturi, bet sapratu, ka varbūt tomēr tik tālu vēl neesam savās attiecībās nokļuvuši. viņš tomēr ir cienījams akadēmiķis, kurš brīvajā laikā sēž ar vājprātīgi taisnu muguru un studentiem visu laiku prasa give me something!

nu savādi tie cilvēki vispār ir.