bet galvenais, ar ko man ir jātiek galā, ir sevis ierāmēšana dažos konkrētos rāmjos un sevis pašpārliecināšana par to, ka es neko nemāku, nekas nesanāk un vispār labāk iet gulēt. jo vairāk es mēģinu, jo vairāk sanāk, lai arī ir tādi vakari, kad sēdi nomodā, klausoties melanholiskas dziesmas un gauži gaudo mēnesgaismā, jo pārāk sāp galva, lai kaut ko izdarītu, bet gulēt arī īsti nesanāk, jo pārāk spiež godīgā studenta sirdsapziņa. lai nu kā, ir tā, ka es mēģinu atrast normāl(āk)u darbu, kaut ko saistītu ar rakstīšanu, un tad es vislaik sabīstos un iedomājos, ka vispār man taču nesanāk un viss ir slikti, un rakstīt nemāku. un tad es katru reizi atceros, kā Marko pirms diviem mēnešiem man deva atpakaļ vienu eseju par Šekspīru un teica, ka I was impressed, it was a very good essay, un ja reiz mani rakstu darbi ir pietiekami labi priekš Marko, tie būs labi arī citiem, it sevišķi tāpēc, ka Marko ir vissarežģītākais profesors/pasniedzējs, ar kuru man jebkad ir bijusi saistība, un viņš vīrieši, kuru dēļ esmu daudz raudājusi sarakstā ieņem godpilno trešo vietu, un ja viņam patīk tas, ko es daru, man liekas, ka beidzot sanāk. un galu galā es esmu uzrakstījusi tik daudz pēdējo trīs gadu laikā, ka man vienkārši ir jānojauc vecās idejas pašai par sevi un jāmēģina pierādīt, ka vispār man sanāk arī citas lietas, ne tikai liet kafiju.