sēžu mājās ar tīriem matiem un kafiju, beidzot drusku pierimies skrējiens un karuselis, nu, vismaz uz kādu stundu, līdz būs jāskrien meklēt dāvanas un grāmatas, bet līdz tam gribēju pierakstīt iespaidus par sen noskatītām latviešu filmām, sāksim ar pavisam vecām lietām

Nameja gredzens - atceraties, tas taču bija pavisam nesen.. filma, kas ļoti centās būt universāla un saprotama visiem, izmantojot šī brīža audiovizuālās aktualitātes, proti, to pseido-vikingu vaibu, bet pilnīgi nofeiloja ar to, ka, dzenoties pēc universālā, pazuda lokālais, un Nameja gredzens varētu būt filma par pilnīgi jebkuru vietu Baltijas jūras krastā. un, protams, progress ir milzīgs, ja Baigu vasaru ņemam par atskaites punktu. un jā, labi, ka tādas filmas top - tā mītu veidošana tomēr ir ļoti svarīga lieta, jācer, ka nākamā filma būs tomēr labāka. bet nākamā filma, ja nemaldos, ir "Blēži", tā ka neesmu droša, vai sanāks labāka. hah.

KEF - duālas jūtas filmas sakarā. no vienas puses, jā, ir riktīgi smieklīgi un stilīgi, neraugoties uz to, ka filma būtu tikai ieguvusi, ja būtu īsāka - vairākas sižeta līnijas, ja nemaldos, īsti neturas kopā, un var just, ka filma ir tapusi ilgi, bet cauri tik un tā plūst tas rotaļīgums un tas, ka viņiem acīmredzot bija jautri. no otras puses, filma ir reāli mizogīna, bet par to es gribētu kādu citu reizi uzrakstīt vairāk. un tad ir tas aspekts, kas saistīts ar to, ka filma Latvijā tiek uztverta kā Jēzus otrreizējā atnākšana, jo beidzot latviešu kino ir skatāms. bet zem kādiem akmeņiem šie cilvēki ir dzīvojuši līdz šim? latviešu filmas jau gadiem ir ļoti ok un ļoti skatāmas, latviešu filmās jau gadiem intensīvi lamājas un izmanto ļoti labu mūziku, un par ko tur vēl kefu nenormāli slavē. tas, kas ir diezgan revolucionāri un par ko kefam ir jāpateicas, ir divas lietas: tā ir filma, kas atkal pierāda, ka ir iespējams komerciāls un neatkarīgs kino, un tas, ka šai filmai ir tiešām lieliska un ļoti pamatīga mārketinga kampaņa, kas latviešu kino nav vēl pārāk raksturīgi, diemžēl.

Paradīze 89 - es nesaprotu, kāpēc šo filmu piesaka kā piedzīvojumu filmu bērniem, jo tā, manuprāt, nav par piedzīvojumu, šī filma ir par bērna vientulību, kad apkārt notiek daudz notikumu, par kuriem it kā saproti, ka tie ir svarīgi, bet nekādi vēl nevari saprast, kāpēc un kā tas tevi ietekmēs, vienlaikus zinot, ka ietekmēs noteikti. man personīgi ļoti patika, ka forma ir pāri saturam un ka tur nav normāla stāsta, daudziem draugiem tas ļoti riebās. un, ja ir iespēja, iesaku noskatīties Madaras Dišleres īsfilmu Dārznieks, kas iznāca pirms dažiem gadiem, tur ir arī tāda precīza sajūta notverta, bet stāsta arī nav. tāpat arī Paradīzē - ir konkrēta sajūta, stāsts pieklibo, tā nu kā kuram ar to patikšanu.

Turpinājums - nu, šī gan ir skaistākā filma, kas mums ir tapusi tiešām vairāku gadu garumā. tik daudz vērojoša maiguma, tik daudz izpratnes un mīlestības. pirmizrādē piegāju klāt Anastasijas mammai un teicu, ka, lai arī viņa to noteikti zina, viņai ir tiešām brīnišķīga meita. Anastasijas segments ar visu dzīvi mežā, zirgiem, lapsām un vilkiem ir tīra maģija, tur ir kaut kas netverami skaists, bet, protams, katra bērna stāsts ir kaut kas nezināms un pārsteidzošs. un vēl es ceru, ka par Kārļa mammu ar motorzāģi būs atsevišķa filma, un doma, ka kaut kur Latvijā dzīvo tādi cilvēki, liek justies reāli labāk. Grūbe kādā intervijā teica, ka viņš esot gribējis beidzot producēt filmu, kas ir par normāliem cilvēkiem. tas ir izdevies, un tie visi cilvēki, mūsdienu Latvijas ainava, ir pārsteidzoši normāla, ļoti labsirdīga un reāli jauka, ko brīžiem var aizmirst, lasot un skatoties to visu aprobežoto cīņu pret citiem cilvēkiem kopdzīves likuma sakarā, Stambulas konvencijas jezgā un tamlīdzīgos jautājumos. bet filma iedvesmo iegādāties jaunu riteni un atsākt apceļot dzimto zemi. tik daudz skaistuma, tik daudz gudru dvēseļu. un vēl es mēģinu saprast, vai būtu krīpī rakstīt Anastasijai fanu vēstules, vai arī tas ir ok.