es kaut kā mēdzu būt netaisni skeptiska pret Streiču, kā izrādās. man kaut kā mēdza likties, ka viņš jau tāda popsa, ziniet, tāda automātiskā ieslīgšana kaut kādās viltotās dihotomijās. tipa, man patīk Ojārs Vācietis, nevis Imants Ziedonis, un man patīk Rolands Kalniņš, nevis Jānis Streičs (un šīm dihotomijām taču reāli nav nekāda pamata, nekāda), un, protams, katrā pārī viens ir tas dziļais, tas, kas saprot lietas, un otrs ir popsa, kas patīk visiem.

un tad nu ir tā, ka par laimi esmu vecāka, nekā biju tolaik, kad skatījos streiča filmas pirmo reizi, un par laimi man šobrīd vajag nopietni pārskatīt visādas viņa filmas. un vai manu vai, tas ir tāds precīzs laika un telpas uzšķērdums, ka brīžiem paliek šķērmi no tā, cik tieši Streičs daudz ko rāda.
par Limuzīnu nemaz nerunāsim, šodien Tomam P. mēģināju skaidrot, ka milzīgā nacionālā mīlestība pret Limuzīnu ir viena no tām īpašībām, kas varētu tikt saukta par redeeming quality, jo tas, ko Limuzīns attēlo, tie cilvēku tipi un sabiedrība, tās pretīgās, liekulīgās attiecības, tā šausmīgā lišķošanās un nemitīgā izlikšanās, kas ir smieklīga tikai uz brīdi, jo pēc tam paliek skumji par to, cik tas joprojām ir aktuāli un pat sāpīgi pazīstami. un tas, cik ļoti latviešiem šī filma patīk, nozīmē, ka varbūt, varbūt tomēr kā sabiedrība esam spējīgi uz knipatu pašrefleksijas. bet, protams, nezinu, vai ir links starp to, ka smejies par Limuzīna tēlu liekulību un atpazīsti, ka pats esi tāds pats.

bet es vispār noskatījos Vecās pagastmājas mistēriju un Svešās kaislības. par pagastmāju es kādu dienu uzrakstīšu garām un plašāk - es nebiju šo filmu pirms tam redzējusi, līdz ar to man nebija iepriekšpieņemtu ideju par to, cik šī filma ir ''murgaina'' - un man nenormāli patika, tik ārprātīgi skarbs un šausminošs laika un telpas attēlojums. es neatceros 90tos, jo biju maza, bet tā ļoti tiešā līdzība starp vīrieti, kurš 1941. gadā šāva, jo tādas bija pavēles, un jauno bagātnieku, kurš, izmantodams apstākļus un iespējas, ir visus sev apkārt paverdzinājis un iekļāvis savos tīklos, ir tēma, par ko es vēl tagad kādu laiku padomāšu, hah.
bet ''Svešās kaislības'', ak vai. tik melodramatisks sižets, tādas nodevas sistēmai, protams, un tomēr - tas viss bija tik jaudīgi, ka es pat aizmirsu, ka filmu skatos krieviski briesmīgā kvalitātē ar traucējošiem titriem. jaudīgs darbs. varbūt vairāk saturiskā ziņā - stāsts ir vājprātīgs, bet arī estētiski (cik nu varēju redzēt un saprast, lol) diezgan jaudīgi. ierobežota vide, lauki, tāda jūtama šaurība un klaustrofobija pat.

un laikam tas, kas mani visvairāk pārsteidza, bija tas, cik tieši abās filmās attēloja vīrieša vardarbību pret sievieti. Vecās pagastmājas mistērijā Hugo piesien Magdu pie moku rata, plēš viņai nost drēbes un diezgan smagi hinto, ka viņam ar viņu būs sekss jebkurā gadījumā, vai viņa to grib vai nē, un ''Svešajās kaislībās" tādas vardarbīgas attiecības ir vairākos līmeņos un vairākos pāros. Stāsts, starp citu, ir ļoti līdzīgs JRT izrādes "Tumsas vara" stāstam, tiešām ļoti. un tur ir attiecības starp sievieti, kura jauna ir izprecēta vecam saimniekam, kuru viņa nemīl, bet iemīl strādnieku, kurš aiziet karā un atnācis atpakaļ vairs viņu nemīl, bet mīl viņas meitu, kura savukārt paliek grūta, tāda normāla ziepju opera, kas tomēr pret šo visu izturas ar ļoti lielu iecietību un pat mēģinājumu paskaidrot, kāpēc šie cilvēki rīkojas tieši tā, piemēram, kāpēc jaunais dēls visu laiku seksuāli uzmācas viešņai/kalponei, un tamlīdzīgi.

nu, ceru, ka pārējās filmas neliks vilties. īpaši gatavojos vēlreiz noskatīties ''Meistaru", kurā, starp citu, ir viena no ainām, kas man visvairāk palika atmiņa, kad biju vidusskolā un kaut kādu iemeslu dēļ sāku padziļināti iepazīties ar latviešu kino: tur ir P. Gaudiņš, kas nāk ārā no dušas, ietinies vienā baltā dvielī ap gurniem. un es atceros to pārsteigumu par to, ka kā, šādi arī padomju kino varēja. un es joprojām nezinu, vai varēja visi vai tā varēja atļauties tikai Streičs.

bet jā, vārdsakot, pārdomāju par popsu un tamlīdzīgi. ļoti fascinē, cik Streiča filmas ir pašreflektīvas, un tas ir tik nenormāli veselīgi. un varbūt tas, cik ļoti viņu mīl, parāda, ka kā sabiedrība nemaz neesam tik slima, kā man reizēm liekas. (it sevišķi pēdējā laikā, bet tas jau ir cits stāsts)