Domājot par latviešu kino, man vienmēr paliek mazliet žēl. Lai kā vērtētu Streiču, viņa ieguldījums tomēr ir neatsverams. Viņa rokraksts ir skaidrs un vienmēr vienkāršajai tautai aktuāls un tuvs. Filmās vienmēr ir sirsnīgums, melodramatisms, cilvēcīgums, kuru parasts skatītājs vienkārši izjūt "kā dzīvi", bet inteliģents cilvēks līdz sāpēm spēj ieraudzīt detaļas.

Mums nav daudz labu režisoru. Jaunie nereti cenšas sevi pierādīt, pārlekt sev pāri, šokēt, provocēt skatītāju, rezultātā top grūti skatāma filma ar diezgan šizofrēnisku sižetu, ar seksa un vardarbības elementiem.

Nesen noskatījos poļu "Ida" un arī padomāju, - nu kāpēc mēs tā nevaram. Kāpēc tērējam laiku un radām kaut kādus "Tumšos briežus" vai "Medības", vai mēģinām šokēt skatītāju ar Purčika kultūrvidi. Kolka bija laba, bet nu arī tas faktiski bija mēģinājums provocēt skatītāju, un tāpēc arī tā nepaliks tautas atmiņā.