(no subject)

Dec. 31st, 2015 | 11:50 pm

Jauno gadu sagaidu viens. Fonā skan televizors-debilizors. Jūtos diezgan nožēlojami.

| Add to Memories | Link


(no subject)

Dec. 13th, 2015 | 11:35 pm

Restart!

Leave a comment {1} | Add to Memories | Link


Lana Del Rey - Honeymoon (2015)

Oct. 1st, 2015 | 12:51 am

Ļoti labs ieraksts sanācis.
Liekas, viņa algo veselu armiju profesionāļu, lai iegūtu kvalitatīvu rezultātu, jo dziedātāja viņa nav, tas nav nekāds noslēpums.

Leave a comment | Add to Memories | Link


Ticēt skaistajam.

Sep. 13th, 2015 | 10:40 pm

Šodien devos pabraukt ar riteni. Garastāvoklis nekāds, nomākts. Vienkārši piespiedu sevi pabraukt, paskatīties, kā cilvēki dzīvo.

Braucu pāri dambim, kad redzu, ka upes krastā kāda sieviete noliek zemē maisiņu un it kā taisās peldēties. Ārā rudens, +20C, visi staigā jakās un džemperos. Vienā mierā viņa atbrīvojās no virsdrēbēm un palika tikai sarkanā peldkostīma augšiņā un melnās biksītēs un iebrida ūdenī. Sākumā līdz ceļgaliem, tad mirkli apradusi ar ūdeni, iebrida līdz gurniem. Vecums grūti nosakāms, domāju, 35-40 gadi, ar skaistu augumu, plakanu vēderu un melniem matiem, kas atraisīti krita pāri pleciem. Ar rokām viņa saslapināja sev vēderu un tad, spērusi vēl pāris soļus pa akmeņaino upes gultni, ienira upes brūnajā straumē. Viņas augums slīdēja zem ūdens vairākus metrus, līdz melnie mati beidzot parādījās skatienam. Viņas kustībās jautās pārliecība un dabiskums. Sākumā peldēja brasā, bet pēc tam kaut kādā dīvainā sunīšveida stilā ar ātrām kustībām. Papeldējusi metrus 10 pret straumi, viņa lēnām atgriezās krastā. Stāvot ūdenī līdz ceļgaliem, viņa ļāvās rudenīgajai saulei un vējam. Varēju iztēloties, kā ūdens straumītes tek pa viņas ķermeni lejup un pamazām sasilst. Pēc maza brītiņa, viņa atkal ienira upē un atkārtoja to pašu. Un pēc tam vēl reizi.

Stāvēju mirkļa pārsteigts un skatījos. Priekš manis tas bija neaprakstāmi skaisti. No viņas plūda tāds miers, dabiskums, pārliecība, spēks.

Kad viņa beidzot devās krastā, viņa nesteidzīgi ietinās dvielī, vispirms noslaukot rokas un ķermeņa augšdaļu. Pēc tam noliecās, lai izspiestu ūdeni no matiem, vēlāk satinot tos dvielī. Viņas kustībās nebija ne mazākās steigas. Šķita, ka viņa pieņēma apstākļus kādi tie bija, - un viņa bija daļa no šīs vides, no šī rudens, no šīs upes. Pēc tam vēlreiz ietinās dvielī un iebrida līdz potītēm ūdenī ar termokrūzi rokās, - pāris minūtes parunāja ar, šķiet, kaimiņieni, kas bija pienākusi klāt, pēc tam, pagriežoties ar muguru pret nejaušajiem vērotājiem, novilka peldkostīma augšdaļu, uzvilka krekliņu un ietinās brūnā džemperī. Sakravāja mantiņas un devās mājup.

Uz dambja stāvēju es. Emocionāli sagrauts, gandrīz zaudējis ticību skaistajam un dabiskajam. Apdedzinājies. Nomākts. Redzētais man bija kā malks svaiga gaisa. Vēl tomēr eksistē īstas sievietes, kuras spēj aizraut. Es apbrīnoju viņas nosvērtību, dabiskumu. Viņā nebija ne kripatas kaprīžu, nervozitātes, sīkumainības. Viņa neprasīja un negaidīja.

Gribēju pienākt viņai klāt un pateikties par iedvesmu dzīvot. Nesaprastu. Droši vien redzēja, kā es skatos un, iespējams, padomāja ko sliktu. Lai nu kā, es jutos pateicīgs, ka varēju būt daļa no šī mirkļa. Kaut varētu to neaizmirst.

Leave a comment {2} | Add to Memories | Link


(no subject)

Jun. 11th, 2014 | 01:40 am

Pēdējā mēneša laikā zaudēti ap 10kg.
Ķermenis atgūst formu, bet izturības/ātruma nav.
Vakaros braucu ar rolleriem. Ir līdzsvara problēmas, ja brauc divus vakarus pēc kārtas. Turpretī, ja brauc pa pārdienām ir ļoti labas sajūtas.
Smēķēju daudz, vienu vakaru pat iedzēru alu.

Leave a comment {1} | Add to Memories | Link


(no subject)

Sep. 2nd, 2013 | 11:46 pm

Dear God, let us be alive before we die.
- H. Kureishi

Leave a comment | Add to Memories | Link


Neaizmirsti par zeķubiksēm

Sep. 2nd, 2013 | 05:45 pm

* * *
Sep 2 13:03 [info]nulle:
No rīta uzvilku zeķubikses un silto krekliņu.
Sep 2 13:00 [info]putnupr:
arī atklāju rudens sezonu - uzģērbu zeķubikses un rudens krāsas drēbes.
Sep 2 12:54 [info]milda:
No rīta uzvilu apakškrekliņu un zeķbikses. Varēju jau uzvilkt arī melno bītleni, bet nezin kāpēc šķita, ka vēl nav tik drēgns. Ieslēdzu silto grīdu vannas istabā.
* * *

Leave a comment {3} | Add to Memories | Link


Par strīdiem attiecībās

Aug. 31st, 2013 | 12:36 am

Mans draugs Maksims saka, ka strīdi ir visās attiecībās. (Citās vairāk, citās mazāk). Taču viss ir kārtībā, kamēr tu vēlies šos strīdus atrisināt. Pretējā gadījumā attiecības tuvojas savam finālam.

Leave a comment {1} | Add to Memories | Link


(no subject)

Aug. 31st, 2013 | 12:16 am

Tieši saskarsmē ar citiem mēs sākam izprast paši sevi, un tieši tāpēc šī saskarsme ir neizturama.

-M. Velbeks

Leave a comment | Add to Memories | Link


Par destruktīvām attiecībām

Aug. 30th, 2013 | 06:13 pm

Mēģinu atrast visas tās lietas/vērtības, kas man bija svarīgas pirms 3-4 gadiem. Savilkt tādu kā kopsavilkumu, saprast, kas vēl ir atlicis.

Leave a comment | Add to Memories | Link


Eskimo

Aug. 23rd, 2011 | 02:29 pm

Damien Rice par Lisa Hannigan:

I would give away all the music success, all the songs, and the whole experience to still have Lisa in my life.

“I love her,” Rice said. “I love her so much. And I love her so much that I love that she hasn’t spoken to me—because even in that I have learned so much over the last two years.”

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Aug. 10th, 2009 | 02:53 pm

Kas es esmu un ko es (vēl) varu piedzīvot?
vs.
Kas es esmu un ko es (vēl) varu izdarīt?

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

May. 10th, 2009 | 05:34 pm

Gaisma rāmi un bezkaislīgi spīdēja viņas logā, viņai bija vienalga, vai un kas braukāja še, ezerā, viņai bija sava laime un nelaime, sava dzīve, kurā viņa neielaida nevienu.

- R. Ezera "Aka"

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Apr. 17th, 2009 | 10:52 pm

Šodien autoostā redzēju meiteni ar dzidrām pelēkām acīm. Viņa skatījās uz mani, es uz viņu. Tad mans autobuss aizbrauca, un diemžēl paņēma mani līdz.

Varbūt kādreiz vēl ...

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Apr. 9th, 2009 | 09:49 am

In some mornings I take off my glasses and make look that I'm dead.
- saklausīts šorīt uz uz ielas.

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Mar. 30th, 2009 | 02:41 am

"Bet man pēkšņi kļuva skumji. Pilnīgi par velti."
- "Parāds mīlestībā", 1984, uz Svema lentes

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Mar. 30th, 2009 | 01:59 am

Ceturtdienas naktī liekos slīpi, - pavisam skaidrs, ka no rīta laicīgi nepiecelšos. Un tomēr, 6:38 pie durvīm atskan zvans, es sapinkojies izlienu no gultas. Pastniece. Esot ielikusi avīzi manā pastkastītē, kamēr tā domāta citai, un lūdz atslēgu. Šortos un džemperī eju slēgt vaļā pastkastīti, viņa tikmēr atvainojas par modināšanu un pastāsta, ka naktī tai nomiris tēvs un nespējot vēl īsti neko apjēgt. Es saku, ka viņai nav man jāatvainojas un noteikti būtu vajadzējis paņemt brīvu dienu, un saņemu atbildi, ka tā, ka tas esot noticis naktī, tad nav bijis iespējams darbam neko paziņot. Atdodu "Dienu" un izsaku līdzjūtību, viņa pateicas, vēlreiz atvainojas un, noklaudzot kāpņu telpas durvīm, ir prom.

Aiz loga svīst pelēks rīts, vēl brīdi stāvu klusumā un noskatos kā pastniece, nogādājusi avīzi īstajam abonentam, dodas uz nākamo māju. Zaļais velosipēds ir pārāk liels un smags priekš tās auguma. Viņas kustībās ir reizē nogurums un steiga, braucamrīks grīļojas, ar piepūli tiek griezti lielie riteņi, bet uz bagāžnieka šūpojas pilna soma ar "Dienām".

Pastniece ir prom, bet es vēl stāvu pie loga domādams par pienākuma apziņu, dzīves procesiem, pārcilvēciskumu un cilvēcību un sabiedrības dzīvajiem mehānismiem. Tas ir mirklis patiesības jeb realitātes. Man grūti pateikt, ka dzīve ir skaista. Šeit es nezinu vai vajag ko teikt un vai tas vispār ir svarīgi.

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Jan. 10th, 2009 | 01:07 am

The shot in the dark is better than no shot at all.

Leave a comment | Add to Memories | Link


Ziema.

Jan. 4th, 2009 | 05:07 pm

Tā kā pašreiz ir problēmas ar slēpošanas inventāru, tad nācās vien doties nelielā treniņā ar riteni.

Pabraucu kvalitatīvi, apmēram 30km, -8C. Vispirms izmetu līkumu pa mežu, bet mājās atgriezos gar aizsalušo Daugavu. Mežā braukt ir baigi forši, - cilvēki iestaigājuši taciņas, sniega sega cieta, ledus nav. Laikam par godu pēdējai brīvdienai, mežs bija pilns ar ziemas priekus baudošiem cilvēkiem. Nemaz neatminos vēl, kad pēdējos gados būtu tur tik daudz cilvēku manījis. Lai nu kā, mani visi laipni palaida un tikai pavadīja ar izbrīnītiem skatieniem.

Pie Daugavas ierados brīdī, kad rietēja saule. Uzmeta man īsu skatienu un steidzīgi paslēpās aiz mākoņu frontes, iekrāsojot tās kontūras koši oranžā tonī. Saulei norietot arvien spēcīgāk par sevi atgādināja nosalušās pēdas un pirkstu gali, un sāka salt. Likās, ka gaisa temperatūra pēkšņi nokritusies vēl par diviem grādiem. Pēc pusstundas biju mājās.

Pats nepatīkamākais brīdis šādos braucienos ir tad, kad atgriezies mājās, tu novelc kurpes un nosalušie pirksti beidzot nokļuvuši siltumā sāpīgi cenšas atjaunot normālu asinsriti. Bet pēc tam tu dzer tēju un klausies kā no riteņa grabēdami birst ledus gabaliņi.

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Dec. 24th, 2008 | 04:11 am

Mana dzīve, konkrētā posmā ir visnotaļ pelēka.

Pelēkas dienas, līdzīgas cita citai, pelēkas stundas un minūtes. Darbs, kas neaizrauj un kurā ir par maz atbildības. No rītiem vienmēr grūti piecelties, tāpēc mājās atgriežos vēlu. Nereti sēžu augšā līdz diviem naktī, mēģinot kaut ko pastrādāt priekš sevis, realizēt kaut kādas savas idejas vai pienākumus. Bieži laiks vienkārši paiet skatoties filmas, šķiet, tā mēģinot aizmirsties.

Ir tādas filmas, kuras esmu redzējis desmitiem reižu. No galvas zinu dialogus, skaņu vairs nevajag. Tajās ir kaut kāds motīvs vai doma, kas man šķiet pievilcīga un kuru es gribu izbaudīt. Šķiet, nav tālu no tā, ka sākšu skatīties seriālus TV, jo paša dzīvē pietrūks emociju un komunikācijas. Ceru, ka tik tālu nenonāks. Reiz pieķēru sevi pie domas, ka skatos Friends, lai patērētu tur attēloto sabiedriskuma un draudzības atmosfēru. Pēc Šķiršanās ar saviem īstajiem draugiem tagad sarunājos reti un cenšos izvairīties no personiskām tēmām.

Mani maz kas aizrauj. Esmu garlaicīgs.

Šķiet vienīgais, kas mani pasargā no dziļas depresijas vai pilnīgas rezignācijas, ir sports. Kad es sportoju, es jūtos dzīvs. Vienalga vai tās ir sacensības, vai treniņš. Tajos brīžos, šķiet visas maņas saasinās vairākkārtīgi, uz ikdienas fona pat vienkāršs treniņš sniedz spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu. Tas ir reizē dzīvesprieks, brīvības sajūta un piedzīvojums.

Bet pēc tam viss ir pa vecam.

Tādās naktīs kā šī, es nevaru aizmigt, - moka apziņa, ka dzīve taču nevienu negaida un neuzlūdz.

Leave a comment | Add to Memories | Link