Neaizmirsti par zeķubiksēm

Sep. 2nd, 2013 | 05:45 pm

* * *
Sep 2 13:03 [info]nulle:
No rīta uzvilku zeķubikses un silto krekliņu.
Sep 2 13:00 [info]putnupr:
arī atklāju rudens sezonu - uzģērbu zeķubikses un rudens krāsas drēbes.
Sep 2 12:54 [info]milda:
No rīta uzvilu apakškrekliņu un zeķbikses. Varēju jau uzvilkt arī melno bītleni, bet nezin kāpēc šķita, ka vēl nav tik drēgns. Ieslēdzu silto grīdu vannas istabā.
* * *

Leave a comment {3} | Add to Memories | Link


(no subject)

Aug. 31st, 2013 | 12:16 am

Tieši saskarsmē ar citiem mēs sākam izprast paši sevi, un tieši tāpēc šī saskarsme ir neizturama.

-M. Velbeks

Leave a comment | Add to Memories | Link


Eskimo

Aug. 23rd, 2011 | 02:29 pm

Damien Rice par Lisa Hannigan:

I would give away all the music success, all the songs, and the whole experience to still have Lisa in my life.

“I love her,” Rice said. “I love her so much. And I love her so much that I love that she hasn’t spoken to me—because even in that I have learned so much over the last two years.”

Leave a comment | Add to Memories | Link


K...

Aug. 15th, 2011 | 11:50 pm

Domāju par Tevi katru dienu, katru stundu.

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Aug. 10th, 2009 | 02:53 pm

Kas es esmu un ko es (vēl) varu piedzīvot?
vs.
Kas es esmu un ko es (vēl) varu izdarīt?

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

May. 10th, 2009 | 05:34 pm

Gaisma rāmi un bezkaislīgi spīdēja viņas logā, viņai bija vienalga, vai un kas braukāja še, ezerā, viņai bija sava laime un nelaime, sava dzīve, kurā viņa neielaida nevienu.

- R. Ezera "Aka"

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Apr. 17th, 2009 | 10:52 pm

Šodien autoostā redzēju meiteni ar dzidrām pelēkām acīm. Viņa skatījās uz mani, es uz viņu. Tad mans autobuss aizbrauca, un diemžēl paņēma mani līdz.

Varbūt kādreiz vēl ...

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Apr. 9th, 2009 | 09:49 am

In some mornings I take off my glasses and make look that I'm dead.
- saklausīts šorīt uz uz ielas.

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Mar. 30th, 2009 | 02:41 am

"Bet man pēkšņi kļuva skumji. Pilnīgi par velti."
- "Parāds mīlestībā", 1984, uz Svema lentes

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Mar. 30th, 2009 | 01:59 am

Ceturtdienas naktī liekos slīpi, - pavisam skaidrs, ka no rīta laicīgi nepiecelšos. Un tomēr, 6:38 pie durvīm atskan zvans, es sapinkojies izlienu no gultas. Pastniece. Esot ielikusi avīzi manā pastkastītē, kamēr tā domāta citai, un lūdz atslēgu. Šortos un džemperī eju slēgt vaļā pastkastīti, viņa tikmēr atvainojas par modināšanu un pastāsta, ka naktī tai nomiris tēvs un nespējot vēl īsti neko apjēgt. Es saku, ka viņai nav man jāatvainojas un noteikti būtu vajadzējis paņemt brīvu dienu, un saņemu atbildi, ka tā, ka tas esot noticis naktī, tad nav bijis iespējams darbam neko paziņot. Atdodu "Dienu" un izsaku līdzjūtību, viņa pateicas, vēlreiz atvainojas un, noklaudzot kāpņu telpas durvīm, ir prom.

Aiz loga svīst pelēks rīts, vēl brīdi stāvu klusumā un noskatos kā pastniece, nogādājusi avīzi īstajam abonentam, dodas uz nākamo māju. Zaļais velosipēds ir pārāk liels un smags priekš tās auguma. Viņas kustībās ir reizē nogurums un steiga, braucamrīks grīļojas, ar piepūli tiek griezti lielie riteņi, bet uz bagāžnieka šūpojas pilna soma ar "Dienām".

Pastniece ir prom, bet es vēl stāvu pie loga domādams par pienākuma apziņu, dzīves procesiem, pārcilvēciskumu un cilvēcību un sabiedrības dzīvajiem mehānismiem. Tas ir mirklis patiesības jeb realitātes. Man grūti pateikt, ka dzīve ir skaista. Šeit es nezinu vai vajag ko teikt un vai tas vispār ir svarīgi.

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Jan. 10th, 2009 | 01:07 am

The shot in the dark is better than no shot at all.

Leave a comment | Add to Memories | Link


Ziema.

Jan. 4th, 2009 | 05:07 pm

Tā kā pašreiz ir problēmas ar slēpošanas inventāru, tad nācās vien doties nelielā treniņā ar riteni.

Pabraucu kvalitatīvi, apmēram 30km, -8C. Vispirms izmetu līkumu pa mežu, bet mājās atgriezos gar aizsalušo Daugavu. Mežā braukt ir baigi forši, - cilvēki iestaigājuši taciņas, sniega sega cieta, ledus nav. Laikam par godu pēdējai brīvdienai, mežs bija pilns ar ziemas priekus baudošiem cilvēkiem. Nemaz neatminos vēl, kad pēdējos gados būtu tur tik daudz cilvēku manījis. Lai nu kā, mani visi laipni palaida un tikai pavadīja ar izbrīnītiem skatieniem.

Pie Daugavas ierados brīdī, kad rietēja saule. Uzmeta man īsu skatienu un steidzīgi paslēpās aiz mākoņu frontes, iekrāsojot tās kontūras koši oranžā tonī. Saulei norietot arvien spēcīgāk par sevi atgādināja nosalušās pēdas un pirkstu gali, un sāka salt. Likās, ka gaisa temperatūra pēkšņi nokritusies vēl par diviem grādiem. Pēc pusstundas biju mājās.

Pats nepatīkamākais brīdis šādos braucienos ir tad, kad atgriezies mājās, tu novelc kurpes un nosalušie pirksti beidzot nokļuvuši siltumā sāpīgi cenšas atjaunot normālu asinsriti. Bet pēc tam tu dzer tēju un klausies kā no riteņa grabēdami birst ledus gabaliņi.

Leave a comment {1} | Add to Memories | Link


(no subject)

Dec. 24th, 2008 | 04:11 am

Mana dzīve, konkrētā posmā ir visnotaļ pelēka.

Pelēkas dienas, līdzīgas cita citai, pelēkas stundas un minūtes. Darbs, kas neaizrauj un kurā ir par maz atbildības. No rītiem vienmēr grūti piecelties, tāpēc mājās atgriežos vēlu. Nereti sēžu augšā līdz diviem naktī, mēģinot kaut ko pastrādāt priekš sevis, realizēt kaut kādas savas idejas vai pienākumus. Bieži laiks vienkārši paiet skatoties filmas, šķiet, tā mēģinot aizmirsties.

Ir tādas filmas, kuras esmu redzējis desmitiem reižu. No galvas zinu dialogus, skaņu vairs nevajag. Tajās ir kaut kāds motīvs vai doma, kas man šķiet pievilcīga un kuru es gribu izbaudīt. Šķiet, nav tālu no tā, ka sākšu skatīties seriālus TV, jo paša dzīvē pietrūks emociju un komunikācijas. Ceru, ka tik tālu nenonāks. Reiz pieķēru sevi pie domas, ka skatos Friends, lai patērētu tur attēloto sabiedriskuma un draudzības atmosfēru. Pēc Šķiršanās ar saviem īstajiem draugiem tagad sarunājos reti un cenšos izvairīties no personiskām tēmām.

Mani maz kas aizrauj. Esmu garlaicīgs.

Šķiet vienīgais, kas mani pasargā no dziļas depresijas vai pilnīgas rezignācijas, ir sports. Kad es sportoju, es jūtos dzīvs. Vienalga vai tās ir sacensības, vai treniņš. Tajos brīžos, šķiet visas maņas saasinās vairākkārtīgi, uz ikdienas fona pat vienkāršs treniņš sniedz spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu. Tas ir reizē dzīvesprieks, brīvības sajūta un piedzīvojums.

Bet pēc tam viss ir pa vecam.

Tādās naktīs kā šī, es nevaru aizmigt, - moka apziņa, ka dzīve taču nevienu negaida un neuzlūdz.

Leave a comment | Add to Memories | Link


(no subject)

Sep. 22nd, 2007 | 10:06 pm

Pamodos no slāpēta sievietes kliedziena. Intonācija - nenosakāma, tomēr pēc brīža izdevās saklausīt vēl vienu, tad vēl un bija skaidrs, ka to cēlonis ir bauda - uz brīdi kliedzieniem pārejot ritmā ar mainīgu skaļumu, intensitāti un uzsvaru. Es pavisam labi varēju iztēloties pozas, kustības un grūdienus. Kliedzieni mijās ar klusuma brīžiem, kā tas parasti notiek tad, kad tu procesā uz mirkli apstājies, lai paildzinātu baudu un sameklētu otra lūpas. Varēja just, ka viņai bija skaista balss un viņa prata gūt apmierinājumu. Mūsdienās tikai nedaudzas sievietes spēj izjust baudu un vēlas to sniegt. Kliedzieni palika retāki, ar interesi gaidīju kāda būs kulminācija, bet nekā nebija. Gluži izmisis es pabāzu rokas zem segas un aizvēru acis.

Pēc brokastīm apsēdos pie kastes un sajutos vientuļš. Zināju, ka pie vainas bija vakardienas telefonsaruna. Automātiski uzliku skanēt nepareizo dziesmu un tā iedarbojās nekavējoši. Es atcerējos visu. Kaklā sakāpa kamols, es sagumis sēdēju truli veroties sev priekšā un, aizspiedis muti ar dūri, ļāvu asarām tecēt... Tās nebija sentimentālisma asaras, - tīri cilvēciski es raudāju par zaudēto.

Tātad vēl kaut kas manī ir palicis cilvēcisks. Kaut kas īsts un netriviāls. Šī doma mani mazliet uzmundrina, kaut arī saprotu, ka neļaušu šīm sajūtām bieži izpausties un nepiešķiršu tām nekādu vērtību.

Leave a comment | Add to Memories | Link