Pelēks. Pieraksti. -

Ja godīgi, tad antuanete postā ieliktais links par Emotional Labour satrieca manas jau tā niecīgās izredzes izveidot normālas attiecības. Kaut centos šo informāciju "sagremot" kaut cik kritiski, tomēr īsti man tas neizdevās.

Jo man tiešām ir pohui par "sociālajām līmēm" utt, necenšos kaut kā mākslīgi uzturēt attiecības ar visiem, kuri mani pazīst, ar cilvēkiem, kur man patiesībā neko nenozīmē. Man šķiet, ka līdz ar sociālajiem tīkliem un mobilajiem sakariem ir radīta mākslīga tuvības ilūzija, un pati komunikācija ir palikusi neīsta, sintētiska, bezpersoniska.

Kādam liekas, ka zvans pēteronkulim ir svarīgs, jo ļaus uzturēt attiecības ar pēteronkuli, kurš sarunas laikā mēģinās atcerēties kas tu tāds biji un kā izskaties. Bet pēteronkulim patiesībā ir pohui. Tu nomirsi, bet viņam būs vienalga. Atbrauks uz bērēm, lai iekapātu rosolu un patusētu ar radiem.

Nav tādas "lielas draudzīgas ģimenes", - katram ir savējā.

Zinu to no pieredzes. Bijušajās attiecībās no sievas puses bija milzīga "ģimene". Kopīgas tradīcijas, kopīgi pasākumi, ciemošanās vienam pie otra, - viss tik skaisti, tik sirsnīgi. Bet kas bija iekšpusē? Viens otru aprunāja, pina intrigas, apskauda, nonievāja, kritizēja, meklēja izdevības. Žēl bija noskatīties, saprotot, ka tādi cilvēki ir. Un Tu esi tur iekšā un Tev jātēlo līdzi viss tas teātris, citādi tas pavērsīsies pret tevi pašu.

Un visā tajā tiek ieguldīti ievērojami resursi, jo "ģimene" ir darbs un tas "ir svarīgi".

Man svarīgāk liekas šo darbu ieguldīt pašiem savā ģimenē. Rūpēties, lai tur valdītu miers un saticība. Lai neviens nebūtu noguris, lai katram būtu vairāk iespēju nekā pienākumu.