Friends

n_komentārs

nacistiskās vācijas sauklis bija "ein volk, ein reich, ein fuhrer", un arī ZEME tika pievilkta turpat klāt. estētika ar ozoliem, pagānismu, zemnieki, saknes, tas pats tur viss bija. un arī ķermenis, protams. asinis, āda.

un šo lietu neatdalāmība ir bīstams pārpratums, slazds, kurā izglītības trūkuma dēļ krīt vietējie nacionālisti. kuriem šķiet, ka viņiem ir jāaizstāv viss, ko dara Latvijas valsts (kuras valdības korumpējas un krīt un apdiršas un atkal paceļas), tostarp visādu institūtu un aģentūru un nolīgtu privātu izpildītāju darbība, kas tiek veikta valsts pārstāvniecībai (mode mainās un kvalitāte mēdz atšķirties). tostarp, ko dara par publiskiem līdzekļiem atalgoti "valsts" teātri un tautas mākslinieki (wtf), utt.,

un ir spēki, kam ir ļoti izdevīgs šis izglītības trūkums

Vai kaut reizi dzīvē man būs sajūta, ka esmu gana laba?

Jā, ir lietas, par kurām, es uzsitu sev uz pleca, tomēr aizvien ar to ir bijis par maz.

Jo vairāk es izprotu sevi, jo labāk tas izskaidro dažas lietas manā dzīvē. Un tomēr - vai tāda birku piekarināšana sev ko maina? Vai sapuvis ābols no tā kļūst mazāk sapuvis, ja mēs to nosaucam smalkā vārdā? Priekš manis - jā! Ir bijis reizēm atvieglojoši saprast, ka es neesmu nenormāla, ja esmu savādāka kā citi. Ka varbūt tas nav tikai slikts raksturs un izlaidība. Vienlaikus tas zināmā mērā sagrauj arī cerības, ka kaut kas var mainīties. Jo vienmēr ir licies, ka es saņemšos un tad viss būs. Dažreiz tik ļoti gribētos būt vienkāršākai un pareizākai. Labākai?!

Pietrūkst vienkārša, cilvēciska siltuma.
Ir sajūta, ka es dodu un dodu, atdodu sevi visu. Bet vai ar to pietiek? Vai tagad es esmu gana laba? Un kam es gribu būt gana laba? Pati sev?

Siliņas demisija: bye bitch

She feels the world gradually slip inside her, first the streets, then the skyscrapers. As though from a distance she, herself, closes in on her body and slips inside herself. Her body glows, thickens, expands. But no, her body is the same. It is she who extends in all directions, who is both inside and outside her body. She feels present, feels visible in the world. She’s in the gestures of the body, in its movements. Her heart palpitations soothe her. She thinks of it as her guardian animal beating its wings inside her chest, soothing away the pain. She, the watcher, watches the inner dweller, and watches itself watching the others. She is full of people.