Friends

ciba šobrīd ir palikusi vienīgā vieta, kur vēl var paglābties no tiem sintētiskajiem mākslīgā intelekta ģenerētajiem tekstiem. tikko lasīju kārtējo sintētisko atklāsmju ierakstu, liekas, instagramā, un sapratu, ka man šie teksti atgādina mākslīgos saldinātājus. it kā ir zināmi ieguvumi, it kā izdevīgi, bet tikai tad, ja spēj sev iemānīt, ka šis pārspīlētais saldums, nedabiskās teikumu konstrukcijas un teksta uzbūve liekas pieņemama.

taču vispār traģiski, cik daudz tagad pilni sociālie tīkli ar nedzīvām, sintētiskām domām, kuras papildina nedzīvi, sintētiski attēli. ciba uz šī fona liekas patīkama oāze.

Varbūt kāds no cibiņiem brauc no Valmieras uz Rīgu šo ceturdien, 2.aprīlī, tā ap 22.00 (nu, pēc Pazudušā dēla) un es varētu uzsaukt degvielu, apmaiņā pret vietu automašiņā?

lielāko daļu sava skriešanas hobija esmu darījusi tumsā, jo sāku to darīt pagājušajā augustā, parasti kādos 5.30 pirms darba, bija tuč tuč vairāk gaismas nekā tumsas. mans hobijs iestiepās decembrī, kad bija pilnīga tumsa, un tad bija arī divu mēnešu pauze, jo mēs visi bijām ieputināti. un tagad esmu apņēmusies noskriet pusmaratonu, kas pagājušonedēļ likās šausmīgi delulu, bet tomēr jūtos arvien spēcīgāka. šorīt izskrēju ap 6.40 un likās, ka saule ir tik nenormāli augstu debesīs, žilbinoša gaisma, nenormāli skaļa satiksme. saskaitīju kādus 7 pretimskrējējus, kas, salīdzinājumā ar max 2 mēneša sākumā liekas šausmīgi daudz. un vienu beigtu ezīti uz miera ielas, kas arī ir daudz par daudz. jāatgriežas tajā 5am club, lai mana nosvīdusī seja ir vienā krāsā ar saullēkta debesīm.

redzēt feisbukā nekrologus ar savu, vai tuvu tam, dzimšanas gadu. Līdz 40 gadiem es vēlējos nomirt, tagad es vēlos dzīvot, pie labas veselības un skaidra prāta, līdz 102!