Pelēks. Pieraksti. -

Ceturtdienas naktī liekos slīpi, - pavisam skaidrs, ka no rīta laicīgi nepiecelšos. Un tomēr, 6:38 pie durvīm atskan zvans, es sapinkojies izlienu no gultas. Pastniece. Esot ielikusi avīzi manā pastkastītē, kamēr tā domāta citai, un lūdz atslēgu. Šortos un džemperī eju slēgt vaļā pastkastīti, viņa tikmēr atvainojas par modināšanu un pastāsta, ka naktī tai nomiris tēvs un nespējot vēl īsti neko apjēgt. Es saku, ka viņai nav man jāatvainojas un noteikti būtu vajadzējis paņemt brīvu dienu, un saņemu atbildi, ka tā, ka tas esot noticis naktī, tad nav bijis iespējams darbam neko paziņot. Atdodu "Dienu" un izsaku līdzjūtību, viņa pateicas, vēlreiz atvainojas un, noklaudzot kāpņu telpas durvīm, ir prom.

Aiz loga svīst pelēks rīts, vēl brīdi stāvu klusumā un noskatos kā pastniece, nogādājusi avīzi īstajam abonentam, dodas uz nākamo māju. Zaļais velosipēds ir pārāk liels un smags priekš tās auguma. Viņas kustībās ir reizē nogurums un steiga, braucamrīks grīļojas, ar piepūli tiek griezti lielie riteņi, bet uz bagāžnieka šūpojas pilna soma ar "Dienām".

Pastniece ir prom, bet es vēl stāvu pie loga domādams par pienākuma apziņu, dzīves procesiem, pārcilvēciskumu un cilvēcību un sabiedrības dzīvajiem mehānismiem. Tas ir mirklis patiesības jeb realitātes. Man grūti pateikt, ka dzīve ir skaista. Šeit es nezinu vai vajag ko teikt un vai tas vispār ir svarīgi.