Pelēks. Pieraksti.

Tā kā pašreiz ir problēmas ar slēpošanas inventāru, tad nācās vien doties nelielā treniņā ar riteni.

Pabraucu kvalitatīvi, apmēram 30km, -8C. Vispirms izmetu līkumu pa mežu, bet mājās atgriezos gar aizsalušo Daugavu. Mežā braukt ir baigi forši, - cilvēki iestaigājuši taciņas, sniega sega cieta, ledus nav. Laikam par godu pēdējai brīvdienai, mežs bija pilns ar ziemas priekus baudošiem cilvēkiem. Nemaz neatminos vēl, kad pēdējos gados būtu tur tik daudz cilvēku manījis. Lai nu kā, mani visi laipni palaida un tikai pavadīja ar izbrīnītiem skatieniem.

Pie Daugavas ierados brīdī, kad rietēja saule. Uzmeta man īsu skatienu un steidzīgi paslēpās aiz mākoņu frontes, iekrāsojot tās kontūras koši oranžā tonī. Saulei norietot arvien spēcīgāk par sevi atgādināja nosalušās pēdas un pirkstu gali, un sāka salt. Likās, ka gaisa temperatūra pēkšņi nokritusies vēl par diviem grādiem. Pēc pusstundas biju mājās.

Pats nepatīkamākais brīdis šādos braucienos ir tad, kad atgriezies mājās, tu novelc kurpes un nosalušie pirksti beidzot nokļuvuši siltumā sāpīgi cenšas atjaunot normālu asinsriti. Bet pēc tam tu dzer tēju un klausies kā no riteņa grabēdami birst ledus gabaliņi.

Mana dzīve, konkrētā posmā ir visnotaļ pelēka.

Pelēkas dienas, līdzīgas cita citai, pelēkas stundas un minūtes. Darbs, kas neaizrauj un kurā ir par maz atbildības. No rītiem vienmēr grūti piecelties, tāpēc mājās atgriežos vēlu. Nereti sēžu augšā līdz diviem naktī, mēģinot kaut ko pastrādāt priekš sevis, realizēt kaut kādas savas idejas vai pienākumus. Bieži laiks vienkārši paiet skatoties filmas, šķiet, tā mēģinot aizmirsties.

Ir tādas filmas, kuras esmu redzējis desmitiem reižu. No galvas zinu dialogus, skaņu vairs nevajag. Tajās ir kaut kāds motīvs vai doma, kas man šķiet pievilcīga un kuru es gribu izbaudīt. Šķiet, nav tālu no tā, ka sākšu skatīties seriālus TV, jo paša dzīvē pietrūks emociju un komunikācijas. Ceru, ka tik tālu nenonāks. Reiz pieķēru sevi pie domas, ka skatos Friends, lai patērētu tur attēloto sabiedriskuma un draudzības atmosfēru. Pēc Šķiršanās ar saviem īstajiem draugiem tagad sarunājos reti un cenšos izvairīties no personiskām tēmām.

Mani maz kas aizrauj. Esmu garlaicīgs.

Šķiet vienīgais, kas mani pasargā no dziļas depresijas vai pilnīgas rezignācijas, ir sports. Kad es sportoju, es jūtos dzīvs. Vienalga vai tās ir sacensības, vai treniņš. Tajos brīžos, šķiet visas maņas saasinās vairākkārtīgi, uz ikdienas fona pat vienkāršs treniņš sniedz spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu. Tas ir reizē dzīvesprieks, brīvības sajūta un piedzīvojums.

Bet pēc tam viss ir pa vecam.

Tādās naktīs kā šī, es nevaru aizmigt, - moka apziņa, ka dzīve taču nevienu negaida un neuzlūdz.

Pamodos no slāpēta sievietes kliedziena. Intonācija - nenosakāma, tomēr pēc brīža izdevās saklausīt vēl vienu, tad vēl un bija skaidrs, ka to cēlonis ir bauda - uz brīdi kliedzieniem pārejot ritmā ar mainīgu skaļumu, intensitāti un uzsvaru. Es pavisam labi varēju iztēloties pozas, kustības un grūdienus. Kliedzieni mijās ar klusuma brīžiem, kā tas parasti notiek tad, kad tu procesā uz mirkli apstājies, lai paildzinātu baudu un sameklētu otra lūpas. Varēja just, ka viņai bija skaista balss un viņa prata gūt apmierinājumu. Mūsdienās tikai nedaudzas sievietes spēj izjust baudu un vēlas to sniegt. Kliedzieni palika retāki, ar interesi gaidīju kāda būs kulminācija, bet nekā nebija. Gluži izmisis es pabāzu rokas zem segas un aizvēru acis.

Pēc brokastīm apsēdos pie kastes un sajutos vientuļš. Zināju, ka pie vainas bija vakardienas telefonsaruna. Automātiski uzliku skanēt nepareizo dziesmu un tā iedarbojās nekavējoši. Es atcerējos visu. Kaklā sakāpa kamols, es sagumis sēdēju truli veroties sev priekšā un, aizspiedis muti ar dūri, ļāvu asarām tecēt... Tās nebija sentimentālisma asaras, - tīri cilvēciski es raudāju par zaudēto.

Tātad vēl kaut kas manī ir palicis cilvēcisks. Kaut kas īsts un netriviāls. Šī doma mani mazliet uzmundrina, kaut arī saprotu, ka neļaušu šīm sajūtām bieži izpausties un nepiešķiršu tām nekādu vērtību.