(no subject)

« previous entry | next entry »
Dec. 24th, 2008 | 04:11 am

Mana dzīve, konkrētā posmā ir visnotaļ pelēka.

Pelēkas dienas, līdzīgas cita citai, pelēkas stundas un minūtes. Darbs, kas neaizrauj un kurā ir par maz atbildības. No rītiem vienmēr grūti piecelties, tāpēc mājās atgriežos vēlu. Nereti sēžu augšā līdz diviem naktī, mēģinot kaut ko pastrādāt priekš sevis, realizēt kaut kādas savas idejas vai pienākumus. Bieži laiks vienkārši paiet skatoties filmas, šķiet, tā mēģinot aizmirsties.

Ir tādas filmas, kuras esmu redzējis desmitiem reižu. No galvas zinu dialogus, skaņu vairs nevajag. Tajās ir kaut kāds motīvs vai doma, kas man šķiet pievilcīga un kuru es gribu izbaudīt. Šķiet, nav tālu no tā, ka sākšu skatīties seriālus TV, jo paša dzīvē pietrūks emociju un komunikācijas. Ceru, ka tik tālu nenonāks. Reiz pieķēru sevi pie domas, ka skatos Friends, lai patērētu tur attēloto sabiedriskuma un draudzības atmosfēru. Pēc Šķiršanās ar saviem īstajiem draugiem tagad sarunājos reti un cenšos izvairīties no personiskām tēmām.

Mani maz kas aizrauj. Esmu garlaicīgs.

Šķiet vienīgais, kas mani pasargā no dziļas depresijas vai pilnīgas rezignācijas, ir sports. Kad es sportoju, es jūtos dzīvs. Vienalga vai tās ir sacensības, vai treniņš. Tajos brīžos, šķiet visas maņas saasinās vairākkārtīgi, uz ikdienas fona pat vienkāršs treniņš sniedz spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu. Tas ir reizē dzīvesprieks, brīvības sajūta un piedzīvojums.

Bet pēc tam viss ir pa vecam.

Tādās naktīs kā šī, es nevaru aizmigt, - moka apziņa, ka dzīve taču nevienu negaida un neuzlūdz.

Leave a comment | Add to Memories | Link


Comments {0}