es domāju, ka lielā mērā mēs ciešam no tā, ka rodas tāda pārtrauktības sajūta: man pašai kā salīdzinoši sfērai pietuvinātai personai rādās, ka daudziem jaunajiem režisoriem ir sajūta, ka viņi strādā tādā kā vakuumā, ka viņi dara lietas, ko neviens iepriekš nav darījis un ka viņiem ir jāpārceļ kalni un jāizdomā tāda kino valoda, kāda Latvijā nav. proti, ir kaut kāds caurums starp iepriekšējo paaudzi un šī brīža paaudzi, un tas caurums ir reāli neveselīgs. un ir dažādi iemesli, kāpēc šāda plaisa ir un pastāv, bet, manuprāt, viens no svarīgākajiem ir izglītības pārrāvums, tas ir, milzīgs lērums filmu vienkārši nav pieejamas, skolās netiek apskatītas, neviens par tām neko daudz nezina.

jo Eiropas kino un Holivudas klasika ir forši un visaptveroši, taču tāds kino uzrunā globālā līmenī, ne tā, kā uzrunā Rolands Kalniņš, tas pats Streičs, arī Brenčs. lokālāk, pazīstamāk, līdz kaulam sāpīgāk - jo mēs saprotam, tieši par ko viņi runā pat līdz trolejbusu pasažieriem un cilvēku tipiem, kas joprojām apdzīvo Rīgu.

bet nenoliec jaunos par zemu, latviešu kino joprojām ir baigais spēks. man liekas, ka tagad paliek arvien labāk. man gribētos domāt, ka bija tāds viens kolektīvās pašattīrīšanās periods, kad bija skarbums, nabadzība un noplukums - jo to tik tieši iepriekš rādīt nevarēja, bet pamazām, palēnām viss notiek. īsfilmās it sevišķi.