noskatījos heart of a dog, šausmīgi raudāju beigās, un kaut kā joprojām nevaru beigt.

turpinu uzdot retoriskus jautājumus, un šodien mani interesē, diez, cik gadiem ir jāpaiet, lai zaudējuma sajūta mazinātos. jo man ir pamatotas aizdomas, ka tas nekad neaizaugs, šis r-shaped hole in the universe, un tur tikai nāks klāt jauni caurumi visumā, jauni zaudējumi, jaunas brūces. bet tas, kā lorija andersone par to runāja, stāstīja, lika punktus kopā, lai izveidotu kaut kādu jēgu, tas bija ļoti, ļoti skaisti. šausmīgi sāpīgi, bet ļoti skaisti un saprotami vienlaikus.

un vispār es šodien gribēju būt pareiza un mazgāt veļu, vārīt tomātu zupu un rakstīt projektus, bet te nu es esmu noraudājusies pie datora ar galvassāpēm un vieglām sirdssāpēm, jo man kaut kā likās, ka pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai par to pārstātu domāt, bet nē, nav.


heart of a dog ir lieliska filma. it sevišķi, ja esi kādreiz zaudējis kādu tuvu cilvēku - lorijas mierīgā balss, dziļi analītiskais un ziņkārīgais prāts, kas meklē jēgu un fiksē apkārt notiekošo, precīzā un pārdomātā vārdu izvēle, šīs lietas kopā rada ļoti poētisku un aizkustinošu video eseju, kas palīdz saprast tukšumu, ko atstāj kāda nāve. filma tikko bija dokfilmu forumā un būs vēlreiz riga iff programmā in kino veritas, neskaitāmas reizes rekomendēju.