running to stand still

a) es esmu sapista perfekcioniste un nekas nekad nebūs gana labi,

b) paliekas no katoliskās audzināšanas un nemitīgās atgādināšanas, ka tikai pazemīgi cilvēki ir labi cilvēki,

c) katrs mazais sasniegums un veiksmīgi pabeigtā lieta atgādina par to, ka viss ir tik relatīvs un ka nekam nav gala, un ka tur aiz kalniem citi kalni, tā teikt,

d) es esmu aizkavējusies anti-establishment fāzē un visi oficiālie sasniegumi mani padara par daļu no sistēmas, lai arī es gribētu domāt, ka vispār esmu pārāka par sistēmu,

e) man joprojām liekas, ka esmu resna un neglīta, un neviens sasniegums to nemainīs,

f) visi augstākminētie kopā, go figure.

bet ir tā, ka es šobrīd daru tik daudz, bet nekas nedod piepildījumu, jo nekas neliekas gana labi. un ir tāda nebeidzama panikas sajūta pat tad, kad ir ļoti, ļoti labi, un es nezinu, kā no tā lai tiek vaļā. nē, nu nopietni, kā lai nomierinās? 

un tātad, kā parasti tad, kad man ir jādara kaut kas, ko es tiešām negribu darīt, es pārskatu vecas bildes mazliet iedvesmai un lai sajustos labāk, jo tur parasti ir daudz smieklīgu lietu. es, liekas, vienmēr bildēs izskatīšos labāk nekā dzīvē, un varbūt tāpēc visas bildes liekas tik ļoti, ļoti, ļoti notikumiem pilnas un aizraujošas, bet iespējams, ka agrāk es vienkārši vieglāk priecājos. un protams, ir dienas, kad viss ir ārkārtīgi labi un forši, un kad tas agrākais vieglums ir atpakaļ, bet tās dienas ir arvien retāk. nezinu, rudens vai vienkārši ļoti slikts gads, godīgi sakot, jau pusotrs gads, bet acis ir tādas nedzīvas un bēdīgas pēdējā laikā. 

nezinu, pa kuru laiku, bet es arī esmu pārstājusi ticēt, ja tas ir labs vārds, cilvēkiem. ar retiem izņēmumiem es izvirzu neprātīgas prasības, un ja kāds kaut ko salaiž dēlī vai neizdara tā, kā es gribu, es nedodu cilvēkiem otru iespēju. un tas viss, protams, notiek tikai manā galvā, otrs cilvēks vienkārši pamana pēkšņu un it kā nepamatotu atgrūšanu. šī, liekas, arī ir visnotaļ jauna pazīme. 

ļoti, ļoti īpatnēji.

un vispār pēdējā laikā es ļoti daudz laika pavadu ar smukkaimiņu, kurš joprojām ir ārkārtīgi skaists, un mēs mēdzam runāt līdz vēlām naktīm par to, ka arī skaisti cilvēki raud. viņš mani ir pasācis uzrunāt par honey un darling, mēs parasti apspriežam dekonstrukciju un poststrukturālismu, un viņam vienmēr miteklī ir labs vīns. ļoti patīkama koju draudzība. 

un es savukārt joprojām esmu single, joprojām netieku galā ar savām to do listēm un darbu sarakstiem, joprojām bez darba un joprojām labprātāk aizslēpjos aiz filmu kadriem un tekstiem. reizēm man liekas, ka es pati esmu vienīgais stabilais punkts sev apkārt. paradumi un idejas nemainās, tikai tagad cilvēki vairāk manī (ie)klausās. es īsti neesmu mainījusies kopš, nezinu, kādiem 11, 12 gadiem, jā, protams, ir daudz vairāk pieredzes un saprašanas, vai vienkārši kaut kāda sajēga par to, kas notiek un kā tas jāpārdzīvo, daudz vairāk smieklīgu un bēdīgu stāstu, pazuduši cilvēki un atkalatrastas draudzībiņas, bet tā esence, ja cilvēkiem tāda vispār ir, nav mainījusies. pat mana seja, salīdzinot ar bildēm no senākiem gadiem, nemainās. 

šodiena kaut kāda reflektēšanas diena. tā pēkšņā apjauta, ka mani draugi un mana ģimene vairs nav tajā vecumā, kādā es par viņiem esmu vienmēr domājusi, nu, tas kaut kā izsita no sliedēm. mazliet panika, ka varbūt man arī vajadzētu būt Plānam un ka vajadzētu Savest Dzīvi Perspektīvā, bet kādas muļķības. draudzenīte nesen teica, ka it's better to have one bad semester or one bad year than go on as if nothing has happened, es tikai ceru, ka viņai ir taisnība. 

šonakt atkal murgoju par krītošiem cilvēkiem. iespējams, tas tāpēc, ka mana gulta ir pie loga un es tagad dzīvoju piektajā stāvā, bet krītoši cilvēki ir pēdējā laika lielākā baile. 

jeb, Dilana vārdiem sakot,

You raise up your head
And you ask, "Is this where it is ?"
And somebody points to you and says
"It's his"
And you says, "What's mine ?"
And somebody else says, "Where what is?"
And you say, "Oh my God
Am I here all alone?"
But something is happening here
But you don't know what it is
Do you, Mister Jones?