(nav labākas sajūtas pasaulē par to rūpju sajūtu, vienalga, kurš par tevi (pa)rūpējas - mamma, draugs, random paziņa vai skolotājs.)

un rīt man atkal būs jāstāsta, kā man ir gājis pa šo nedēļu, un seriously, man liekas, neko iepriecinošu es viņai pateikt nevarēšu. ok, es esmu diezgan smagi padomājusi par to, ka varbūt tiešām es lielākoties pakļaujos citu interesēm, kas ir quite true, un ka man ir kaut kāds mentāls bloks, kad runa ir par manu nākotni, un ka manas attiecības ar tēvu fucked-up. un tā apzināšanās jau neko vēl nedod, lai ko viņi teiktu. labā ziņa - pēc viņas iedrošinājuma es vairāk eju cilvēkos. tā nu man tagad ir ātri jāatrod guļammaiss un jāskrien uz autobusu, kas iet uz kaut kādiem pāķiem, es jau visu, protams, esmu gandrīz nokavējusi, jo pēc skolas neko citu nespēju izdarīt kā vienkārši likties uz auss un pakrākt, un pēcpusdienas snauda kļuva par gulšņāšanu 3 stundu garumā