es absolūti nepamanīju, kā pienāca marts. šorīt, kad īsi pirms septiņiem vilku savus gumijniekus, lai ietu ārā no mājas, piefiksēju, ka jau ir pilnīgi gaišs, savādi, kā dienas paiet, neko neredzot. nepiefiksējot to, kas notiek apkārt, kur nu vēl to, kas notiek manī. darāmo darbu skaits ir sasniedzis tādu apjomu, ka jāsāk meklēt Hermiones laikgriezis, lai paspētu kaut daļu no tā visa, galu galā, manī no vecākiem ir mantotas vismuļķīgākās īpašības, tostarp perfekcionisms lietās, kas man ir tiešām svarīgas/interesē. kaut kā vienkārši liekas, ka, ja nevari ļoti labi kaut ko izdarīt, tad nafig to vispār vajag. nav vērts nolaisties zemāk, dažās lietās nav vērts prasīt kaut ko mazāk par maksimālo (un tāpēc man vienmēr ir tik daudz problēmu, pff)

bet vispār ir milzīgs pārgurums. pilnīgs izsīkums. es esmu bāla, apmēram 2 nedēļas defoltā negulējusi, un arī tad, kad guļu, nekas labs tur nav (šonakt sapnī redzēju Tolstoja Karš&miers ekranizējumu, bet lol, es to grāmatu neesmu lasījusi), bet man beidzot ir iegaršojies vēl viens šķidrums bez kafijas un vienkārša ūdens - cappy jaunais zemeņu dzēriens ir ļoti labs. un vēl man ir jauna šī brīža mīļākā filma, kamēr puse pasaules jūk prātā Slumdog millionaire dēļ, es vēl šodien sajūsminos par vakar redzēto Tokyo!
un vēl man ir mazliet sirsniņtrīce, bet par tādām trauslām lietām es nerunāšu. rakstītam vārdam ir tik milzīgs spēks, after all.