vakar sapnī atkal bija ūdens, šoreiz upe, pa kuru mēs laivojām (es neatceros, ar ko es biju, tikai zinu, ka tie nebija cilvēki, ar kuriem tiešām gribēju būt kopā, tāpēc nemitīgi grozījos apkārt, lai skatītos, vai kaut kur nav īstie). drošvien nekas īpašs, bet mani tomēr sāk uztraukt tas, cik bieži sapņos redzu ūdeni.

vēl viena vakara atklāsme: es nosodu sevi par tādām darbībām, kādas citiem nekad nepārmetu. a) tas varētu būt tāpēc, ka man ir augstākas prasības pret sevi nekā pret citiem, b) es vienkārši sevi uzskatu par labāku, therefore ir tā neapzinātā doma, ka well, I could do better than that