feels like i'm knockin' on heaven's door
šodien, klausoties V. Freiberga lekciju par H. Pinteru un daļēji arī par filmu, man beidzot pieleca, ko viņš man atgādina - V.F. ir Ilo kunga analogs, ielikts 21. gadsimtā ar visām no tā izrietošajām sekām, t.i., smalku ironiju un spēju runāt kā tādu, heh. šodien tik ļoti gribēju ātrāk tikt pie pusdienām, ka nepacietībā apdedzināju mēli, un, gaidot autobusu, tik ļoti ātri gribēju izdzert dienišķo kafiju, ka atkal apdedzināju mēli. tas viss ir nieki, protams, kārtējā mācība, cik slikti būt nepacietīgam.
bet vispār es laikam tiešām esmu draņķīgs cilvēks, turklāt es esmu mēreni nežēlīga. cilvēki mani neinteresē personiskā līmenī, lielākā daļa mani interesē tikai kā novērošanas un izpētes objekti, man patīk uzlauzt cilvēkus, tikt zem viņu ikdienišķās sejas. es vispār esmu perfekts novērotāja paraugs, un tas vispār ir diezgan skumjš veids, kā dzīvot.
bet vispār šodien ir šitā
Stay inside my hands aren't fit to pray today, willing but unable to come out and play. There is something pouring thru me. I close my eyes you come right to me. Shall I fold you under and under again so that you are so tiny that no one can see? And it'll be alright for me to carry you around with me. Shall I fold you like a dead poem and put you in a teacup with a crack and the broke off handle that I can't throw away? But I can't drink either cuz it's all busted up and spilling down. (Evangelista - blue room)