man pie rakstāmgalda ir bilde, ko pagājušos ziemassvētkos atradu mājās un atvedu šeit. bilde ir no 10. klases rudens, tā bija lietaina diena, un mēs taisījām fotoekskursiju pa vietām ap Āgenskalnu, nu, tur tas Meteorīta parks un citas interesantas vietas. bildē lielākoties ir lapas, tur ir arī koks un māja fonā, un es pati, kura it kā kāpj ārā no kadra. man bija saplēsti džinsi, kedas, bēšs mētelis un lietussargs, kurš pat nebija manējais, bet gan draudzenes, un galvenais, kāpēc es šo bildi turu pie rakstāmgalda, ir atgādinājums sev pašai, ka ne vienmēr es esmu bijusi tāda, kā šobrīd. ka tolaik, kad vēl man nebija jāraksta naratoloģijas analīzes par komiksiem.. ja ņem to meiteni ar saplēstiem džinsiem par atskaites punktu, es esmu ļoti mainījusies. tā kā mazliet nometusi svaru, nogriezusi matus, man ir mūžīgā čolka un bikses vispār gandrīz vairs nenēsāju, bet tie visi ir nieki. man joprojām parasti nav lietussarga, joprojām bēšs mētelis, nu jau ceturtais pēc kārtas, joprojām vienmēr cenšos ''izbēgt no kadra'', aiziet prom. un laikam jau tā ir galvenā problēma gan ar bildi, gan ar naratoloģiju, gan ar dzīvi kā tādu: es neatšķiru svarīgo no nesvarīgā. vai nu katra detaļa ir svarīga - koks, lapas, mājas logi fonā, peļķes, lietussargs, kājas, tas, ka manu seju īsti nevar redzēt - vai arī nekas no tā nav svarīgs, un tā ir tikai fotogrāfija ar meiteni rudenī.

un galu galā tā jau sanāk, ka viss, ko es mācos, ir vienkārši paniski mēģinājumi atrast sevi. kaut kā sakārtot, strukturalizēt savu dzīvi caur kultūras teorijām, un tas taču ir absurdi, ne. iemācīties nošķirt graudus no pelavām un svarīgo no nesvarīgā, to gan laikam vajadzētu beidzot apgūt. un ne jau tikai tāpēc, ka tas būtu noderīgi skolai.