kopš es sevi atceros, man vienmēr ir paticis savā ziņā urķēties cilvēkos. tāda maķenīt nedabiska tieksme pabakstīt virskārtu, to masku, ko mēs katrs nēsājam ikdienā, iemest otru vidē, kur viņš vēl nav izlēmis, kādu lomu pieņemt. un tā nu es urķējos un urķējos citos, dažreiz kāds pat kļūst par bez maz vai manu apsēstību, bet tikai tāpēc, ka man vienmēr vissvarīgākais ir bijis izprast, cik nu manas ierobežotās cilvēciskās spējas ļauj. izprast, kāpēc viņš dara tā un ne citādāk, izprast, kāpēc šis cilvēks tieši šobrīd un tieši šajā situācijā ir šāds. vispār jau man liekas, ka viss, kam es pievēršos, ir izmisīga bēgšana no sevis pašas, kas gan nav nekas sensacionāli jauns. es pati esmu savs analītiķis, man ir 4 interneta blogi un īsta, aptaustāma klade visām idejām un pēkšņajām atklāsmēm tramvajos un autobusos, un skolas solā, un reizēm es vienkārši nogurstu pati no sevis. man sevis ir par daudz, tāpēc es nositu laiku, pievēršoties citiem, analizējot un urķējoties citos, lai cik apsēsti tas neizklausītos. cilvēks otram cilvēkam taču ir vislielākais noslēpums, vai ne, un līdz galam es nekad neizpratīšu pat pati sevi, kur nu vēl citus.

bet vispār, par lielākām lietām runājot, vakar bija ļoti jauka diena. divas filmas, Mikijs Rurks un Dilans jocīgā kārtā labi sapas kopā, un dejas līdz trijiem, kad mans agro rītu novārdzinātais organisms paziņoja, ka viss, viņam pietiek. piektdienu naktis ir nežēlīgas, it sevišķi, ja darbdienās katru rītu tu celies sešos.

un vispār, the sky is not yellow, it's chicken, aina ar krustu un How does it feel?, un Gīra Dilans joprojām ir mans mīļākais.