11/16/10 12:35 amreizēm man liekas, ka mans vienīgais īstais talants ir spēja ap sevi sapulcēt brīnišķīgus un pārpārēm talantīgus cilvēkus. reizēm man liekas, ka tas ir skumji, jo neko citu es īpaši arī nemāku. un reizēm.. nu, reizēm man liekas, ka neko vairāk arī nevajag. man pietiek ar to, ka es pazīstu dažus no labākajiem cilvēkiem pasaulē.man bija ļoti patīkama diena ar milkies. mazā, neparastā un rokā paņemamā pasaule. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
8/23/10 01:22 amreizēm man liekas, ka esmu veiksmīgi apguvusi tās nepieciešamākās patiesības, kā, piemēram, par cilvēka milzīgo vientulību un to, ka nevajag ēst trīs dienas pēc kārtas draņķus, jo tad sejas āda sabojāsies un pati paliksi resna. es tiešām ticu, ka cilvēki ir vientuļas salas, un mani tas pat vairs nebiedē, jo, banāli runājot, ir taču iespējams uzbūvēt tiltus. izveidot skaistus tiltus vai vismaz laipas un iekārtot otra salā dārziņu, nu, tas laikam ir augstākais, uz ko varam cerēt. un patiesībā.. nu, patiesībā tas nepavisam nav maz. un tas ir milzīgs darbs no abām pusēm, jo reizēm ir tik vilinoši ieslēpties pašam savā alā, dienām ilgi neko nedarīt un purpināt par to, cik ļoti neviens mani nemīl, bet tie tilti, tie taču atgādina, ka tās ir muļķības. es neesmu droša, kas ir mīlestība, man liekas, to īsti neviens nezina, pat neraugoties uz to, ka nesen no pastkastītes izņēmu reklāmu ar daudzsološu tekstu God loves you! virsū, bet laikam tie tilti ir kaut kas uz to pusi.un šovakar, liekot pie sienas visādas vecas fotogrāfijas, vispār jau tās pašas, kuras man bija pie sienas Ventspilī un kuras tagad pieliku pie sienas blakus R. dzimšanas dienas dāvanai ar mani uz vāka, apjēdzu, ka vāu, vispār jau man ir ļoti daudz tiltu un tiltiņu. tikai žēl, ka reizēm ir nepieciešamas tādas materiālas lietas kā joku avīzes vāks un auskari ar Dilanu, kas atgādina, ka jā, tajā plašajā pasaulē ir arī daži, kas labprāt ienāktu uz tēju arī pie manis. lūk, ko diena @ Ikea man nodara. vakarā kaimiņpuika palīdzēja salikt galdu un grāmatplauktu, man ļoti patīk mans jaunais galds, tas ir liels un pavisam vienkāršs, man vispār patīk vienkāršas lietas un man vispār liekas, ka es pati esmu pagalam vienkārša, un ir interesanti redzēt, kā tie tilti veidojas. jo ilgāk šeit esmu, jo vairāk pārliecinos, ka šī bija viena no retajām ļoti pareizajām izvēlēm, ko esmu veikusi. lai arī lauž uz pusēm un sāp, bet tie tilti jau nekur nepazudīs. un arī ja pazudīs, nu, tad laikam nebija tā vērts. |
1/16/10 01:49 amsatuntulējos un izgāju ārā izvilkt miskasti uz ielas (jo man ir vieglāk to izdarīt naktī, nekā pamosties vēl ātrāk nekā paredzēts), un tas bija tik ļoti skaisti - pilnīgs balts miers. kaut kur ielas galā vēl vienā dārzā spīd Ziemassvētku lampiņas, retajos logos vēl retākas gaismas un pilnīgi nevienas skaņas gaisā. es zinu, ka no rīta būs grūti piecelties un izrāpties no gultas, jo nez kāpēc tas siltums kaut kur vienkārši pazūd, es būšu atkal dusmīga uz sevi, jo neaizgāju laicīgi gulēt, un būs vēl tūkstoš citu pārdzīvojamu lietu, bet šobrīd un tagad ir tas baltums. un tas ir pietiekami, lai nepārdzīvotu pat mūžīgi salstošus pirkstus. |
12/8/09 12:51 amar laipnu skolasbiedru palīdzību tiku galā ar datorķibelēm, izrādās, ka 9.10. Ubuntu atrisina visas nedienas. un vēl tā nejauši izrādās, ka man ir nevis 140GB, kā vislaik likās, bet gan 320GB cietais disks, kas nozīmē to, ka 220.lv servisa puika Vitālijs, Dmitrijs vai Aleksandrs, aizmirsu taču, kā viņu sauca, kaut ko bija spēcīgi nogļukojis.man ļoti patīk atsaucīgi un jauki cilvēki. it sevišķi, ja viņi pārzina jomas, kurās es neko nezinu. es ticu labo darbu līdzsvaram dabā, man patīk palīdzēt citiem un saņemt kaut ko līdzīgu pretī, kad man to pašai vajag. |
11/13/09 03:28 amun šovakar ir tik labi, ka tas ir jāpieraksta, lai nākamreiz, kad būs kārtējā krīzīte, pati atcerētos, ka ne vienmēr tā ir bijis un ne vienmēr tā vajag būt. ka ir labi piedzerties līdz debilām seksa sarunām, ka ir labi nodejot zābaku papēžus un pieteikties karaokei, kuru beigās tomēr nobastot, ka ir labi smieties, līdz rīkle sūrst un vēders plīst pušu. ka reizēm dzīvot var būt tik ļoti labi. |
9/22/09 06:02 pmagdies, cik ļoti par mani rūpējas. |
8/23/09 10:26 pmbraucot mikriņā mājās, šoferis manis dēļ turēja ieslēgtu gaismu priekšā, jo es lasīju (kad grāmatu ieliku somā, viņš gaismu izslēdza). un Narvesen pārdevēja nepavisam nedusmojās un neīgņojās, kad savus burkānus un ūdeni nopirku par viensantīmniekiem un divsantīmniekiem. |
5/15/09 06:56 pm(nav labākas sajūtas pasaulē par to rūpju sajūtu, vienalga, kurš par tevi (pa)rūpējas - mamma, draugs, random paziņa vai skolotājs.)un rīt man atkal būs jāstāsta, kā man ir gājis pa šo nedēļu, un seriously, man liekas, neko iepriecinošu es viņai pateikt nevarēšu. ok, es esmu diezgan smagi padomājusi par to, ka varbūt tiešām es lielākoties pakļaujos citu interesēm, kas ir quite true, un ka man ir kaut kāds mentāls bloks, kad runa ir par manu nākotni, un ka manas attiecības ar tēvu fucked-up. un tā apzināšanās jau neko vēl nedod, lai ko viņi teiktu. labā ziņa - pēc viņas iedrošinājuma es vairāk eju cilvēkos. tā nu man tagad ir ātri jāatrod guļammaiss un jāskrien uz autobusu, kas iet uz kaut kādiem pāķiem, es jau visu, protams, esmu gandrīz nokavējusi, jo pēc skolas neko citu nespēju izdarīt kā vienkārši likties uz auss un pakrākt, un pēcpusdienas snauda kļuva par gulšņāšanu 3 stundu garumā |
Powered by Sviesta Ciba