satuntulējos un izgāju ārā izvilkt miskasti uz ielas (jo man ir vieglāk to izdarīt naktī, nekā pamosties vēl ātrāk nekā paredzēts), un tas bija tik ļoti skaisti - pilnīgs balts miers. kaut kur ielas galā vēl vienā dārzā spīd Ziemassvētku lampiņas, retajos logos vēl retākas gaismas un pilnīgi nevienas skaņas gaisā. es zinu, ka no rīta būs grūti piecelties un izrāpties no gultas, jo nez kāpēc tas siltums kaut kur vienkārši pazūd, es būšu atkal dusmīga uz sevi, jo neaizgāju laicīgi gulēt, un būs vēl tūkstoš citu pārdzīvojamu lietu, bet šobrīd un tagad ir tas baltums. un tas ir pietiekami, lai nepārdzīvotu pat mūžīgi salstošus pirkstus.