reizēm man liekas, ka esmu veiksmīgi apguvusi tās nepieciešamākās patiesības, kā, piemēram, par cilvēka milzīgo vientulību un to, ka nevajag ēst trīs dienas pēc kārtas draņķus, jo tad sejas āda sabojāsies un pati paliksi resna. es tiešām ticu, ka cilvēki ir vientuļas salas, un mani tas pat vairs nebiedē, jo, banāli runājot, ir taču iespējams uzbūvēt tiltus. izveidot skaistus tiltus vai vismaz laipas un iekārtot otra salā dārziņu, nu, tas laikam ir augstākais, uz ko varam cerēt. un patiesībā.. nu, patiesībā tas nepavisam nav maz. un tas ir milzīgs darbs no abām pusēm, jo reizēm ir tik vilinoši ieslēpties pašam savā alā, dienām ilgi neko nedarīt un purpināt par to, cik ļoti neviens mani nemīl, bet tie tilti, tie taču atgādina, ka tās ir muļķības. es neesmu droša, kas ir mīlestība, man liekas, to īsti neviens nezina, pat neraugoties uz to, ka nesen no pastkastītes izņēmu reklāmu ar daudzsološu tekstu God loves you! virsū, bet laikam tie tilti ir kaut kas uz to pusi.
un šovakar, liekot pie sienas visādas vecas fotogrāfijas, vispār jau tās pašas, kuras man bija pie sienas Ventspilī un kuras tagad pieliku pie sienas blakus R. dzimšanas dienas dāvanai ar mani uz vāka, apjēdzu, ka vāu, vispār jau man ir ļoti daudz tiltu un tiltiņu. tikai žēl, ka reizēm ir nepieciešamas tādas materiālas lietas kā joku avīzes vāks un auskari ar Dilanu, kas atgādina, ka jā, tajā plašajā pasaulē ir arī daži, kas labprāt ienāktu uz tēju arī pie manis.

lūk, ko diena @ Ikea man nodara. vakarā kaimiņpuika palīdzēja salikt galdu un grāmatplauktu, man ļoti patīk mans jaunais galds, tas ir liels un pavisam vienkāršs, man vispār patīk vienkāršas lietas un man vispār liekas, ka es pati esmu pagalam vienkārša, un ir interesanti redzēt, kā tie tilti veidojas. jo ilgāk šeit esmu, jo vairāk pārliecinos, ka šī bija viena no retajām ļoti pareizajām izvēlēm, ko esmu veikusi. lai arī lauž uz pusēm un sāp, bet tie tilti jau nekur nepazudīs. un arī ja pazudīs, nu, tad laikam nebija tā vērts.