11/12/11 03:35 amgalvenais, ko šoreiz esmu sapratusi: I take too many things for granted.sapratne ir, tikai nezinu, kā lai to izrāda. vērš par labu. es saprotu, prioritātes un viss pārējais, bet es nekoķetēju un neizliekos par superstilīgu, kad saku, ka mani interesē un man patīk viss. es taču cenšos, bet ar to laikam nepietiek. ai ai ai. jāiet gulēt, bet jāceļas tik agri, ka gulētiešana ir sāpīga. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
11/2/11 02:07 amtikko shuffle izmeta dziesmu, ko klausījos savā 18. dzimšanas dienā (coldplay - viva la vida), visādi flešbeki un tā. vispār šī laikam pēdējā laikā ir svarīga tēma, šodien beidzot pieleca, ka apmēram 19 gadus esmu pavadījusi lielākā vai mazākā apjukuma stāvoklī, pavisam nopietni, apjukums ir mans pamatstāvoklis. joprojām. bet tagad es beidzot esmu ar to iemācījusies tikt galā, nu, vismaz sadzīvot. ik pa brīdim gan paliek bēdīgi, kad saprotu, ka jā, daudz ko savā apjukumā esmu palaidusi garām, bet ko tur daudz.vienvārdsakot, atcerējos, ka savā 18. dzimšanas dienā klausījos viva la vida, nākamajā dienā braucu uz franciju, tur arī bija daudz apjukuma un diezgan daudz vienkārši veiksmes, bet pati dzimšanas diena.. nu, ir bijušas labākas. un kāda bija tava 18. dzimšanas diena? |
10/26/11 03:49 pmman pie rakstāmgalda ir bilde, ko pagājušos ziemassvētkos atradu mājās un atvedu šeit. bilde ir no 10. klases rudens, tā bija lietaina diena, un mēs taisījām fotoekskursiju pa vietām ap Āgenskalnu, nu, tur tas Meteorīta parks un citas interesantas vietas. bildē lielākoties ir lapas, tur ir arī koks un māja fonā, un es pati, kura it kā kāpj ārā no kadra. man bija saplēsti džinsi, kedas, bēšs mētelis un lietussargs, kurš pat nebija manējais, bet gan draudzenes, un galvenais, kāpēc es šo bildi turu pie rakstāmgalda, ir atgādinājums sev pašai, ka ne vienmēr es esmu bijusi tāda, kā šobrīd. ka tolaik, kad vēl man nebija jāraksta naratoloģijas analīzes par komiksiem.. ja ņem to meiteni ar saplēstiem džinsiem par atskaites punktu, es esmu ļoti mainījusies. tā kā mazliet nometusi svaru, nogriezusi matus, man ir mūžīgā čolka un bikses vispār gandrīz vairs nenēsāju, bet tie visi ir nieki. man joprojām parasti nav lietussarga, joprojām bēšs mētelis, nu jau ceturtais pēc kārtas, joprojām vienmēr cenšos ''izbēgt no kadra'', aiziet prom. un laikam jau tā ir galvenā problēma gan ar bildi, gan ar naratoloģiju, gan ar dzīvi kā tādu: es neatšķiru svarīgo no nesvarīgā. vai nu katra detaļa ir svarīga - koks, lapas, mājas logi fonā, peļķes, lietussargs, kājas, tas, ka manu seju īsti nevar redzēt - vai arī nekas no tā nav svarīgs, un tā ir tikai fotogrāfija ar meiteni rudenī.un galu galā tā jau sanāk, ka viss, ko es mācos, ir vienkārši paniski mēģinājumi atrast sevi. kaut kā sakārtot, strukturalizēt savu dzīvi caur kultūras teorijām, un tas taču ir absurdi, ne. iemācīties nošķirt graudus no pelavām un svarīgo no nesvarīgā, to gan laikam vajadzētu beidzot apgūt. un ne jau tikai tāpēc, ka tas būtu noderīgi skolai. |
10/5/11 06:26 pmsaņēmu vēstuli no skolas ar saviem pagājušā gada vērtējumiem, diezgan nežēlīgi. it kā viss ir labi un saulaini, bet manī ir parādījusies kaut kāda ideja par to, ka es nekad nebūšu pietiekami laba, pietiekami vērtīga (un tas jau pats par sevi ir absurds, jo cilvēki nav patēriņa preces, cilvēkiem taču nav kaut kāda pievienotā vērtība, vai arī es vienkārši ļoti nevēlos to atzīt), un tāpēc man vairs nav miera. iespējams, es pārāk daudz pēdējā laikā esmu domājusi/diskutējusi par pride&prejudice, bet tagad jau ir tā, it kā es gribētu pati sevi padarīt par tādu accomplished woman pēc dārsija standartiem. un, turpinot pride&prejudice tēmu, es taču esmu tieši tāda pati kā mrs. bennet, jo kaut kā esmu sevi pārliecinājusi, ka, ja es būšu ideāla, vismaz pēc kaut kādiem standartiem, nu, varbūt mani tad nepametīs. varbūt tad man nebūs tik slikti ar citiem cilvēkiem, nu labi, ko es muļķoju - ar puikām. jo galu galā ir tieši tā, kā mēs runājām lekcijā par Sviftu pagāšnedēļ - marriage is a market, and women are regarded as goods.bet nekas. gan jau pāries. ir oktobris, oktobrī ir jādara visādas lietas un jādarbojas. |
9/20/11 09:05 pmdators čakarējas, internets visu laiku gļuko, aipods pēc četru gadu konstantas salīšanas, krišanas uz grīdas, zemes, betona un pat ūdenī, un visādas citādas nepatīkamas izturēšanās ir sācis neklausīt, bet vispār viss ir ļoti, ļoti forši. šodien vēl savai pasniedzējai teicu, ka just to, kā smadzene strādā uz pilnu slodzi, nu, tā ir ļoti iedvesmojoša un kaut kādā ziņā pat atbrīvojoša sajūta. ka es varu, ka es tieku galā, ka galu galā es varbūt neesmu norakstāma. un tad vēl vakarā aiziet pavingrot, un vispār. tagad mēs skatīsimies jack the ripper, varbūt kādreiz arī mana istabasbiedrene parādīsies mājā - nopietni, pēdējās divas nedēļas es viņu satieku skolā uz kāpnēm, viņa vislaik ir kaut kur citur, un es ļoti gribu saglabāt šo sajūtu. es gribu saglabāt šo apņēmību darīties un visu laiku kustēties, nevis ieslīgt rudens tējās un sarunās par dzeju. es ļoti labi zinu, kādu gribu pati sevi izveidot, un es esmu ļoti veiksmīgi iesākusi to visu.vienīgi sāk kaitināt dzīve kojās. protams, ir ārkārtīgi foršas visas mazās lietas - kopīgās brokastis, neplānotās kafijas pauzes un tas, ka vienmēr ir kāds, pie kā ieberzties ar jautājumiem ''kā man izskatās šī kleita?'' un ''vai tev ir kāds alus?'', bet trīs gadi pēc kārtas kojās.. nu, tas ir mazliet kā dzīvot teltī. nu labi, it kā labāk, bet tā tomēr ir pagaidu mītne, nevis nopietnas mājas. bet vispār es zinu, par ko rakstīšu savu bakalauru, un es izdomāju, kur iešu praksē. pārējais ir sīkumi. un pēc mēneša būs vecāki ciemos, viņi vedīs man zālītes un Mat. latviešu valodas māc.grāmatu, lai viņš beidzot iemācās ko vairāk par ''mūsu pupi man ļoti patīk''. un ja man kāds pirms gada būtu teicis, ka es tiešām sākšu plānot laiku un vispār nopietni rakstīšu to do listītes, es nekādi tam nebūtu ticējusi. |
Powered by Sviesta Ciba