dators čakarējas, internets visu laiku gļuko, aipods pēc četru gadu konstantas salīšanas, krišanas uz grīdas, zemes, betona un pat ūdenī, un visādas citādas nepatīkamas izturēšanās ir sācis neklausīt, bet vispār viss ir ļoti, ļoti forši. šodien vēl savai pasniedzējai teicu, ka just to, kā smadzene strādā uz pilnu slodzi, nu, tā ir ļoti iedvesmojoša un kaut kādā ziņā pat atbrīvojoša sajūta. ka es varu, ka es tieku galā, ka galu galā es varbūt neesmu norakstāma. un tad vēl vakarā aiziet pavingrot, un vispār. tagad mēs skatīsimies jack the ripper, varbūt kādreiz arī mana istabasbiedrene parādīsies mājā - nopietni, pēdējās divas nedēļas es viņu satieku skolā uz kāpnēm, viņa vislaik ir kaut kur citur, un es ļoti gribu saglabāt šo sajūtu. es gribu saglabāt šo apņēmību darīties un visu laiku kustēties, nevis ieslīgt rudens tējās un sarunās par dzeju. es ļoti labi zinu, kādu gribu pati sevi izveidot, un es esmu ļoti veiksmīgi iesākusi to visu.

vienīgi sāk kaitināt dzīve kojās. protams, ir ārkārtīgi foršas visas mazās lietas - kopīgās brokastis, neplānotās kafijas pauzes un tas, ka vienmēr ir kāds, pie kā ieberzties ar jautājumiem ''kā man izskatās šī kleita?'' un ''vai tev ir kāds alus?'', bet trīs gadi pēc kārtas kojās.. nu, tas ir mazliet kā dzīvot teltī. nu labi, it kā labāk, bet tā tomēr ir pagaidu mītne, nevis nopietnas mājas. bet vispār es zinu, par ko rakstīšu savu bakalauru, un es izdomāju, kur iešu praksē. pārējais ir sīkumi. un pēc mēneša būs vecāki ciemos, viņi vedīs man zālītes un Mat. latviešu valodas māc.grāmatu, lai viņš beidzot iemācās ko vairāk par ''mūsu pupi man ļoti patīk''. un ja man kāds pirms gada būtu teicis, ka es tiešām sākšu plānot laiku un vispār nopietni rakstīšu to do listītes, es nekādi tam nebūtu ticējusi.