tā jau viss ir labi, tu dzīvo kā tāds uzņēmīgs studentiņš, raksti esejas, tiec galā ar dedlainiem, runā un draudzējies ar pasniedzējiem, dzer vīnu ar draugiem vēlos vakaros un vadi skolas kinoklubu, pazaudē darbu un sūti jaunus cv, pat beidzot iemanies uzkrāsot acu zīmuli perfekti ar pirmo piegājienu un veiksmīgi tiec galā ar draugu drāmām un savām drāmām. un tad atbrauc mamma, pieliek pilnu ledusskapi ar ņammām un aizved nopirkt skaistu kleitu, uztaisa brīnišķīgas vakariņas, uz kurām sanāk visi tavi draugi, un tā jūs tur mierīgi sēžat un priecājaties, un tad mamma nākamajā dienā aizbrauc prom, un tev paliek mazliet bēdīgi un tā mēreni smeldzīgi, jo galu galā, kā izrādās, ir tik jauki ļaut kādam sevi aprūpēt, bet tu vienkārši to tik bieži nedari, jo tev gribas sev un visai pasaulei pierādīt, ka visu vari pati. sīki mazi žagariņi, paši pūta, paši dega, un tev ir tā bēdīgi, un kaut kas smeldz. kaut kādas ilgas pēc laika, kad biji vienkāršāka un mazāk principiāla, kad ļāvi citiem par sevi rūpēties un pieņēmi citu mīlestību un tās izpausmes, nevis pāranalizēji vai vienkārši visu norakstīji uz to, ka biji nogurusi un otram bija tevis žēl. varbūt tā joprojām ir tā pati vecā problēma, ka pašai liekas, ka tevī nav nekā mīlama, vai vienkārši neviens cits, izņemot mammu, to mīlamo neredz, bet tu esi pieaugusi un atbildīga, un zini, ka šādas domas ne pie kā laba neved, tāpēc tu visu aizmirsti, nokrati no prāta, turpini rakstīt bakalaura darbu un labot esejas, prātā strīdoties ar mīļo pasniedzēju, kurš, kā liekas, nemaz nav sapratis tavu eseju, bet ir tā gruzdoņa iekšā, un tu pati nekādi nesaproti, kāpēc. varbūt tāpēc, ka azjr. mīļ. kļuvis pārāk sāpīgi tuvs, varbūt tāpēc, ka vietējais puika palicis pārāk tuvs, varbūt tāpēc, ka saproti, ka pēc četriem mēnešiem mat. vairs nebūs tavas ikdienas daļa, un tas sāp, jo viņš galu galā ir tavs labākais draugs, bet galu galā tas pieaugošais tuvums ar tiem dažiem cilvēkiem paliek arvien grūtāks, jo galu galā izrādās, ka tu nemaz nemāki būt tuva. ka tu pati, nevis citi, uztver pārējos kā pārējošus elementus tavā dzīvē, un, lai arī tas, iespējams, ir visreālistiskākais veids, kā uztver lietas, tas tomēr ir arī sāpīgākais, jo pēc kāda laika izrādās, ka tu nemaz negribi aizbēgt, ka tu gribi palikt un gribi būt kopā ar cilvēkiem. ar mammu, ar tēvu, ar draugiem, ar puikām un meitenēm, bet tev vienkārši nesanāk, jo pārāk apzinies, ka komunikācija ir konstrukcija un ka no rīta pati šo visu norakstīsi uz nogurumu, uz pārgurumu un uz nesen izdzerto vīnu, viegli pasmīkņāsi un turpināsi pierādīt visai pasaulei savu neatkarību un patstāvīgumu.