es vispār ļoti paļaujos uz savu prātu. un tāpēc ir tik ļoti, ļoti jocīgi, kad prāts izspēlē visādus trikus un vienkārši gļukot. ne tikai tas, ka es reizēm pamostoties/aizmiegot nevaru saprast, esmu rīgā vai amst., pat ne tas, ka apmaldos sen zināmos ceļos un ielās tikai tāpēc, ka atkal sajuka valstis un pilsētas, tā mūžīgā nespēja saņemties un kaut ko tiešām izdarīt, un es visus skolas darbus daru patiešām pēdējā brīdī, jo citādāk nekas nesanāk, bet vistrakākais ir tas, ka parasti kādas desmit minūtes pēc kāda sprieduma pieņemšanas vai darba iesniegšanas es saprotu, cik ļoti tas, ko es domāju, ir nepareizi. ļoti, ļoti nestabils prāts pēdējā laikā, un tā ir tik tracinoša sajūta, ka pēkšņi vairs nevaru paļautos pati uz sevi. piemēram, pēdējo piecu stundu laikā, kamēr sēžu un mēģinu sagatavot prezentāciju, visi priekšmeti istabā ir vismaz divreiz pakustējušies, tik biedējoša sajūta. un es vakar mat un šodien markusam par to visu sūdzējos, mat vispār liekas apbrīnojami tas, ka es vispār esmu vienā gabalā un eju uz skolu, un visu daru un turos, un pat nokārtoju visu plus mīnuss normāli, bet.