es sāku atgriezties pie remonta jautājumiem, tas ir, iespējams, rīt man savāks to ārprātīgo sekciju, jo citādāk es pati vienkārši paņemšu cirvi un visu sacirtīšu, jātiek vaļā no tā televizora un visādiem pusgaldiņiem un pagaldiņiem. es gribu izmest visu ārā, nokrāsot sienas un tad saprast, ko darīt ar šīm telpām, jo esmu diemžēl sapratusi, ka man nestrādā plānveidīga darbošanās, es varu izdomāt šādas lietas tikai tad, kad tās sāku darīt. tas ir, nokrāsošu sienas un tad izdomāšu, kādas mēbeles vajag. bet, gods kam gods, šie kvadrātmetri nu jau ir manas mājas. tiesa, iespējams, tas ir arī saistāms ar vasaras krīzi un iepriekšējo saitīšu pārraušanu. 

izdomāju, ka laiks manā dzīvē ienākt kaķim. esmu noskatījusi minku no patversmes, liels un oranžs, un es ceru, ka svētdien jau uzsāksim savu kopdzīvi. mamma mazliet satraucas, protams, jo viņai joprojām liekas, ka es nespēju parūpēties par citu dzīvu radību, un, protams, she might have a point, bet es ļoti ceru, ka kopdzīve ar kaķi varētu daudz ko uzlabot. piemēram, to, ka es varētu mājās parādīties biežāk, ne tikai laika posmā no 21:40 - 09:30, kas ir mans pēdējo nedēļu režīms. savukārt draugi dažbrīd joko, ka oh, so you have completely given up on the idea of actually not being single, un man pat reizēm nav ko atbildēt. 

saistībā ar savu remontu mājās atklāju visādas (sev) jaunas lietas, kas, iespējams, citiem jau sen ir zināmas, hashtag uzzinu pēdējais. un, runājot par uzzinu pēdējais, to, ka rozīnes ir kaltētas vīnogas, es uzzināju tikai 8. klasē. savukārt to, ka var būt arī citi elektrības korķi, ne tikai tie salīdzinoši mūsdienīgie ar slēdzīšiem, kas iet uz augšu un uz leju, es uzzināju pagāšnedēļ, kad pēkšņi vairs dzīvoklī nebija elektrības, lejā pie mājas it kā viss iet un strādā, un tad es izsaucu sadales tīkla brigādi, kuri atbrauca, atnāca uz manu dzīvokli, nobolīja acis un teica, ka meitenīt, tie baltie apaļie vispār arī ir korķi, jums viens tur ir jānomaina, un jā, viņi vēl strādā. es nesaprotu, kurš gadsimts un tā, rīt beidzot jāzvana elektriķim, jo nu jau man ir jauna paranoja - ka izsitīs elektrību un man nebūs šo korķu mājās. un tad pēc tam jutos kā princese uz zirņa, ka izsaucu avārijas brigādi, lai man nomaina korķus. iespējams, tas izbalansē tās visas reizes, kad savukārt pati bez maz vai esmu izvilkusi no kājām, rokām un pirkstiem skabargas, dēles, ērces un visu ko citu. jo protams, ka man ir princeses tendences, es reizēm braucu uz āra festivāliem ar savu glāzi, lai man nav jādzer no plastmasas krūzēm, bet acīmredzot man ir svarīgi, lai tikai kāds nepadomātu, ka esmu cimperlīga. acīmredzot man tomēr ir svarīgi, ko kāds padomātu. 

Novembris jau atkal ir mega jocīgs mēnesis, novembris jau trešo gadu pēc kārtas ir tas mēnesis, kad es pusi laika esmu kustībā. pirms diviem gadiem es devos eurotripā, pēdējā reize, kad satiku Rūbenu un Markusu, jeez, es tūlīt par šo sākšu vēl raudāt; pagāšgad es devos uz Libānu, un šogad es atkal devos eurotripā, bet zēnu vietā izvēlējos satikt mazās brāļa meitas. zēnus būs jāsatiek kaut kad vēlāk, Rūbens joprojām man reizēm stāsta par astrofiziku, kad es nevaru gulēt, un es joprojām Rūbenam zvanu trijos naktī, lai parunātu par vīriešiem. bet novembris, šis novembris ir sevi atkal pieteicis ar to, ka man uz sejas pie kreisās acs ir PLEĶI, jau otro gadu pēc kārtas! pleķi! tā, it kā es būtu veca alkoholiķe, sasodīts. gaidu decembri, lai šie pleķi pārietu. 

bet vispār par novembri ir tā, ka, kopš es novembri mēdzu pavadīt ceļā, man ļoti šis mēnesis patīk. man patīk tas kautrais aukstums, tāds aukstums, kas nebūt nav auksts - visa ziema taču būs vēl šāda un trakāka, bet tai pašā laikā kaut kā vēl liekas pārāk traki, pārāk, nezinu, neveikli. mūsu ārkārtīgi savādās un ļoti intīmās vīndzeršanas laikā ar marko runājām par novembri, viņš atzinās, ka šis laiks viņam ir viens no mīļākajiem laikiem gadā, un es to kaut kā nevaru aizmirst, un jā, liekas arvien skaistāk. bet tā vīndzeršana, tas bija kaut kas tik ļoti savāds, ļoti intīms - tādā ziņā, ka mēs vairs sen neesam universitātes noteikto attiecību rāmī, bet liekas, ka mēs sākam actually kļūt par draugiem. kas, protams, ir diezgan awkward, jo tas vienmēr ir awkward, viņš man saka, ka aņa delovejevna, you've got to take better care of yourself, un es taisu stulbus jokus par to, ka pfff, kam tas vēl ir vajadzīgs, ja ir meikaps un es varu izlikties, ka rūpējos ar sevi, nomaskējot savus pleķus. ņemot vērā to, ka pie darba konditorejas meitene, kurai es pat vārdu nezinu, bet mēs no smalltalk'a esam aizgājušas līdz tam, ka viņa man rāda, kādas viņiem ir piparkūkas sataisītas un kā viss izskatīties tālāk, un kur tad es biju pazudusi, nu, es domāju, ka kādu 5-7 gadu laikā mēs ar marko būsim bestest friends for everest. tas ir, ja es saņemšos atbildēt uz epastu, jo galu galā neviens cits man, liekas, nekad nav tik ļoti licis apšaubīt savas spējas un sevi kā viņš. 

vārdsakot, pamazām, palēnām, bet novembris kļūst par vienu no maniem mīļākajiem mēnešiem. šis tukšums, kailās ielas un kailie koki, tumsa un tāds vispārējs apmulsums gaisā, un tā sajūta, ka priekšā ir gara ziema, kas vēl neliek gribēt aizmigt uz pusgadu (tas pienāk ap janvāri)

kaut kad nesen viņš man prasīja, vai es negribu atgriezties Amsterdamā. un protams, ka es gribu, protams, ka es regulāri par to ar sevi sarunājos pusbalsī, ar sevi risinot jautājumus par to, vai man vajadzētu braukt prom no Latvijas vai nē, un par to es katru dienu domāju citādāk. ir dienas, kad es gribu iekāpt 22. autobusā, aizbraukt uz lidostu un nopirkt biļeti uz tuvāko reisu. un ir dienas, kad es gribu saknes, es gribu milzīgu ģimeni, gribu pavardu, kaķus, suņus un piemājas dzīvnieku sanktuāriju, kur dzīvotu no lopkautuvēm izglābtas govis un cūkas. un es mat. atbildu, ka loving you is hard, but being here is harder, un priecājos, ka man nav nekas *jāizlemj* šeit un tagad. un ceru, ka ir iespējams kaut kā vienlaikus būt šeit un nebūt šeit, jo Rīga reizēm tiešām vienkārši sit pa krūtīm un nierēm, un Rīga reizēm tiešām liekas kā lieliskākā vieta, kur dzīvot. 

un vēl es pateicu mat., ka savu kaķi nosaukšu viņa vārdā, latviskojot viņa vārdu kā matejs. mat. atbilde bija hmmmmmmmmmmmmmmm. un selfijs ar viņa degunu. 

šodien gāju uz savu pamatdarbu un nodomāju, cik lieliski, es beidzot tur jūtos ērti. es joprojām putrojos ar tāmēm, ar pieņemšanas-nodošanas aktiem, ar to, ko kurš kad ir darījis rīgas kinostudijā, bet es laikam beidzot esmu pieņēmusi, tā godīgi sev atzinusi, ka es neesmu amandiņa, es neesmu LP, un tas viss ir nenormāli ok. strādāt vietās, kur iepriekš strādāja lieliskas dāmas, ir ļoti jocīgi, bet es laikam beidzot, pēc visiem šiem mēnešiem, vairs nebakstu sev un nesaku, ka viņas šo visu izdarītu labāk. reizēm man liekas, ka man pietrūkst smalkuma, reizēm man liekas, ka man pietrūkst dziļuma, un reizēm man liekas, ka man vienkārši pašai sev ir jāiedod pa galvu, jo es gaidu no sevis daudz par daudz. galu galā ar šo vidi esmu pazīstama nepilnus trīs gadus, un es acīmredzot pati gaidu, ka visu sapratīšu līdz smalkākajiem sīkumiem. nez kāpēc es varu sev dot laiku, lai izdomātu, ko darīt ar dzīvojamo istabu, bet nespēju pati sev atzīt, ka man vajag laiku, lai līdz galam saprastu šo profesiju, ko mēģinu divos dažādos kantoros realizēt. 

viss ir briesmīgi, laiks saprast, kā sevi klonēt (bet tikai tad, ja iespējams klonēt arī visas savas zināšanas), lai varētu tikt galā kaut vai ar to, kas man ir jāizdara uz nākamo nedēļu (referāts, semināri + eksāmens; tas viss būtu ok, ja tās būtu vienīgās lietas, ko es daru, bet nu urghhhhhhh un arghhhhh). un sesija vēl nemaz nav sākusies. 

vārdsakot, janvāra beigās man būs šampanieša vanna, ja būšu pārdzīvojusi šo semestri, jo šis semestris ir tiešām briesmīgākais semestris, kāds man jebkad Latvijā ir bijis. bet iespējams, tas ir tāpēc, ka man ir arī tendence ignorēt jebkāda veida reality check'us, un es regulāri attopos situācijos, kurās ūdens jau smeļas mutē, jo vienkārši esmu sagrābusies daudz par daudz. laikam tādā ziņā mani divi mīļākie šī gada atgadījumi bija ar Tumanu, pirmais - kad skrēju prezentēt savu referātu pa taisno no atklāšanas video filmēšanas, kur savukārt man tika uzkrāsota otra seja virsū, nu tā, ka vējā nesala, jo grima bija tik daudz, un random džeks uz ielas man mēģināja iedot savu šņabja blašķi un šokolādes konfektes, jo ģevučka, vi takaja krasivaja. un tas viss - 5 minūšu melnbaltam video, oh I lol'ed. bet nu tā nu es ar to savu nenormālo grimu prezentēju savu referātu un jutos kā no kosmosa, jo laikam tikai nenormāls grims uz sejas man var likt justies actually neērti. un otrs sirsnīgs/debils atgadījums, atkarīgs no tā, kā uz to skatās, ar Tumanu bija festivāla laikā, kad ieskrēju akadēmijā nodot pāris papīrus, sapratu, ka tūlīt sāksies viņa lekcija, un uzvilku pāri acīm kapuci, lai viņš mani neatpazītu, jo lekcijas apmeklējums nebija manos plānos un iespējās. augsts līmenis, maģistrantūrā vēl slēpjos gaiteņos no pasniedzēja. 

par pleķiem jau pieminēju, bet vispār gribēju arī pierakstīt, ka esmu sākusi uz nakti iemērkt auzu pārslas mandeļu pienā brokastīm, tik lieliski, ļoti patīk. un uz darbu ņemu līdzi grūbas, kas ir šī mēneša atkalatklājums, grūbas ir tik fantastiskas. mācos vismaz tādā ziņā rūpēties par sevi, kā arī par savām finansēm (histēriski smiekli), jo pirkt pusdienas ir neiedomājami dārgi tomēr. un par ķermeni runājot, lielais fakapu samierināšanas ceļš turpinās, bet arvien biežāk par visādiem saviem kompleksiem nodomāju, ka so what. vismaz mācos justies stipra, no rītiem kaut mazliet nodarboties ar jogu un vienkārši pārstāt sevi čakarēt ar kaut kādām liekām problēmām, kas nemaz nav problēmas. 

vienīgi jocīgi, ka ķermenis nu jau pieprasa vismaz septiņu stundu miegu. mammai viņdien teicu, ka tomēr kaut kā baigi nogurstu, ja nedēļu guļu tikai piecas stundas naktī, mamma teica, ka piecas stundas, tas jau normāli. bet nu mana mamma ir traka, es nezinu, kā viņa vēl ir pie pilna prāta. bet tas tā, cita veida analīze. 

vēl vajadzētu pierakstīt par filmām, par Bada spēlēm, par tiem izslavētajiem vīriešiem (sīrupiņ, man ir aizdomas, ka I'm about to make a huge mistake), par entu joku, ko ar Džimu izdomājām pie BFM, par dzeršanu, par ceļošanu, par Arju un par visiem maniem mīļajiem susuriem, par lektoriju, bet tas viss lai paliek laikam, kad būs vairāk laika un vairāk brīvbrīžu, ne tikai divas stundas starp atnākšanu mājās un gulētiešanu.