nez kāpēc par tiem viegluma brīžiem rakstīt ir daudz grūtāk kā par tiem, kad liekas - tūlīt sabrukšu pati no sava personības smaguma. šodien, kad trešo reizi gāju pa to liepu aleju, saule spīdēja man tieši acīs, un galvā nebija nevienas pašas tumšas domas, vispār jau tikai tādus brīžus vajag pierakstīt, lai neaizmirstos, ka ne vienmēr vajag būt smagi, ne vienmēr vajag būt draņķīgi, un reizēm, reizēm, ja ļoti vai pavisam nemaz necenšas, sanāk taču būt tik viegli, tik skaisti, ka liekas - un tas arī viss. vairāk neko nevajag. mirklis kā maza mūžība.