šovakar sazvanījos ar bijušo kaimiņu skaipā, norunājām vairāk kā divas stundas un viss bija tik normāli. nebiju ar viņu pat sazvanījusies kopš rudens, jo dzīve un tā, bet viņam šobrīd ir kursi gan pie marko, gan pie mana pirmā gada kinovēstures pasniedzēja ādama, kurš ir nenormāli mīlīgs, tādas manas mazās saitītes ar to bijušo pasauli. par to, ka manā galvā viss notiek ar krietnu laika aizturi, esmu runājusi un domājusi jau iepriekš, bet laikam šī ir viena no tām vissmagākajām lietām, kur tas līdz šim ir izpaudies. es tikai pamazām sāku atpazīt, kas man vairs īsti šeit ikdienā nestrādā un kā pietrūkst, un viena no lietām, kas man pietrūkst, ir tādu attiecību, kādas man ir ar smukkaimiņu. viņš kādreiz bija profesionāls baletdejotājs, kuram aptuveni 27 gadu vecumā beidzās karjera un viņš aizgāja studēt kultūras teoriju. tā nu mēs iepazināmies, bet par drugāniem kļuvām tikai kaut kad 2012. gada augustā, kad pirmo reizi sāku strādāt dzīvnieku viesnīcā un katru dienu pēc 10 stundām ar suņiem un stulbiem nīderlandiešu bērniem gribēju iedzert vīniņu un parunāt ar kādu normālu cilvēku. laika gaitā viņš man kļuva par tādu kā life coach, džeku, pie kura es gāju pēc padomiņa gan par to, kā dzīvot, gan par to, kā plānot eseju, viņš man uzdeva lietas, kuras sakārtot dzīvē, bet parasti viņa piedāvātie risinājumi aprobežojās ar girl, you need to work less and have more sex. viņš vispār pat arī dejoja manā izlaiduma ceremonijā un izlasīja manu 57 lpp garo bdarbu, kuram sniedza daudzus komentārus dažādos garumos, viņš arī regulāri man deva puķes no sava darba, kā arī ar mani izmēģināja to, kā šķirties no meitenes, sagatavojot frāzes, ko viņai grib teikt, un tad man bija jāimprovizē gaidāmā atbilde, un tā tālāk. un vienreiz es prokrastinējot viņam nodzinu matus uz pavisampavisam īsiem, kas bija nejauši, jo tik īsi nebija paredzēti, un vienreiz pēc mazliet par daudz vīna kādā universitātes pasākumā es sacepos par skaistiem cilvēkiem un viņam bļāvu virsū pa visu gaiteni fuck being pretty. what have you ever got from being this pretty, uz ko viņš atbildēja, ka well actually my career, un tad man nācās aizvērties. nu lūk, un mēs šovakar sirsnīgi izrunājāmies, kas bija tieši tas, ko man vajadzēja, jo kaut kā ir cilvēki, ar kuriem runājoties viss saliekas pa plauktiņiem un sāk likties, ka vispār viss taču ir baigi labi, tāpēc es beidzot jūtos tā, ka apzinos - mana dzīve ir diezgan lieliska, pat neraugoties uz to, ka esmu neglīta un man nav draugu, kā mēdzām teikt vidusskolā, lai kaut kādā mērā attaisnotu tos visus mentālos fakapus.