2/26/10 05:01 amdrīz celsies mamma, un es vēl nemaz neesmu aizgājusi gulēt. un diez ko arī negribas, es laikam esmu daļēji uzvarējusi bezjēdzīgajā cīņā pret organisma dabiskajām vajadzībām.And i will haunt myself blind Only sleep when i'm bored And i will talk into space And i will worry this house |
running to stand still
there must be a light that never goes out
2/16/10 02:10 amziniet, reizēm ir tās filmas, kuras noskaties un nodomā pfff, varēju jau to laiku izmantot kaut kā citādāk, it kā nenožēlo, ka redzēji, bet likās, ka tīrs nekas īpašs, un tad pamazām, palēnām tās filmas iesēžas tevī, domās ik pa brīdim atgriezies pie kādas ainas vai kādas frāzes, un tā arī pēc tam vairs neaizmirsti. nesenākā filma, ar kuru tā gadījās, bija Up in the air, par kuru es jau kādas trīs nedēļas gribu ierakstīt @ bloknots un tā arī neesmu vēl saņēmusies, bet visspēcīgāk tā bija ar Roba - Grijē L'Eden et Apres, mani fascinē Alens Robs - Grijē, tiešām, mani vispār fascinē cilvēki, kuri spēj plūst savā daiļradē tā kā viņš - ārpus jebkāda veida loģikas robežām. un tajā filmā ir kāda aina, kuru vienmēr atceros, kad ir, lūk, tāda sajūta kā tagad. tie vairāki stilīgie un savstarpējās spēlītēs ieslīgušie studenti izklaidējās, spēlējot krievu ruleti, un tur bija kadrs ar meiteni, kurai priekšā stāvošais puisis, pacēlis augšā pistoli, izšauj un skaita viņas izredzes nomirt (Seši pret viens, pieci pret viens, četri pret viens, trīs pret viens, divi pret viens) un galu galā iešauj viņai galvā. pofig, kas notika tālāk, jo es tiešām neatceros, bet tā skaitīšana, tās izredzes nomirt - sasodīts, kāpēc man tas kadrs ir tik dziļi iesēdies galvā, it kā es pati kaut ko tādu būtu pieredzējusi? tāpat kā Palanjuka Cīņas klubā tajā vietā, kad Tailers ar Teicēju brauc mašīnā, Tailers iebrauc pretējā joslā, un Teicējs savā galvā skaita sekundes līdz sadursmei ar pretī braucošo smago mašīnu. un, lai cik daudz filmas un grāmatas es apgūtu, šīs divas ainas es aizmirst nevaru. liekas, manai terapeitei būtu ko teikt, huh.un tagad es atkal neeju gulēt, lai arī gribas. izspriedos ar sevi par to, ko lai raksta esejā par On the road, palaboju savu motivācijas vēstuli un aizsūtīju mācībspēkiem palabot, pārdzīvoju argumentētu strīdu pati ar sevi par to, cik reāla vispār ir mana tikšana tak jebkur, un uz šīs depresīvās nots (jo nospriedu, ka nekur netikšu) iešu tīrīt zobus un likties uz auss. es pēdējā laikā varu iemigt tikai uz vēdera, ķīmiķim savulaik mana guļampoza uz sāna likās mazliet komiska, un es vienmēr, domājot par guļampozām, atceros par viņu. some things may never change, un es esmu tik nožēlojama, vismaz šajā aspektā. nu labi, daudzos citos arī, bet šajā visvairāk. Agnese, pieaudz vienreiz. for your own sake, bļ*. |
2/11/10 01:58 amlaiks šajā vietā ir pavisam citādāks. es taču atbraucu tikai svētdienas vakarā, bet liekas, tas bija pirms kādām divām nedēļām. viss liekas tik lēns un izstiepts, un es vēl vairāk kā parasti nevaru piespiesties dedlainu katastrofu novēršanai. līdz amst. dedlainam ir trīsarpus nedēļas, man ir pusrakstīta motivācijas vēstule un aptuvena ideja par iestājeseju, bet vakar zvanīja māmiņa, lai paziņotu, ka uz mājām atnāca vēstule ar oficiāliem zīmogiem, es esmu ieripojusi vēl vienas alternatīvas birokrātiskajā sistēmā. pēdējo dienu iekšējās stresošanas rezultātā piefiksēju, ka bāc, ja es kaut ko daru savas iecerētās nākotnes labā, es nejūtos apmierināta. nekas neliekas gana labs, es laikam esmu radīta dzīvei nemitīgā paškritikā. no otras puses, pasaulē tomēr viss ir +/- līdzsvarā, tā ka es ar savu neapmierinātību pret visu, ko daru, drošvien atsveru vairākus no tiem nenormāli pašpārliecinātajiem kretīniem, kuru vienmēr ir tik daudz man apkārt. vispār es gribētu turpināt lasīt tikpat daudz cik pagājušajā gadā ap šo laiku, velns, es gribētu zināt tikpat daudz kā pagāšgad. nemitīgi liekas, ka kaut ko zaudēju, aizmirstu, laižu vējā. no otras puses, es neatceros, ka pagājušajā gadā ap šo laiku būtu jutusies laimīga. vai vismaz ne-nelaimīga kā tagad. galu galā es atkal nonāku pie secinājuma, ka nē, man nav ne jausmas, ko es patiesībā gribu. ja kādreiz galvenais bija aizbēgt, šobrīd svarīgāko pa pēdējiem pieciem mēnešiem neesmu vēl sapratusi.bet tagad gan jāiet gulēt, dārgie draugi, rīt ir skolas valentīndienas baļļuks, un meitenēm ir jāizskatās smuki. (har har, kad tu pēdējo reizi skatījies spogulī, A.? (ok, bez šīs piezīmes varēja arī iztikt. why do i keep doing this to myself)) burziņi šeit ir kā tāda uzlabotā klasesvakaru versija, un reizi pusotrā mēnesī uz tādu ir pat forši aiziet. |
1/16/10 01:49 amsatuntulējos un izgāju ārā izvilkt miskasti uz ielas (jo man ir vieglāk to izdarīt naktī, nekā pamosties vēl ātrāk nekā paredzēts), un tas bija tik ļoti skaisti - pilnīgs balts miers. kaut kur ielas galā vēl vienā dārzā spīd Ziemassvētku lampiņas, retajos logos vēl retākas gaismas un pilnīgi nevienas skaņas gaisā. es zinu, ka no rīta būs grūti piecelties un izrāpties no gultas, jo nez kāpēc tas siltums kaut kur vienkārši pazūd, es būšu atkal dusmīga uz sevi, jo neaizgāju laicīgi gulēt, un būs vēl tūkstoš citu pārdzīvojamu lietu, bet šobrīd un tagad ir tas baltums. un tas ir pietiekami, lai nepārdzīvotu pat mūžīgi salstošus pirkstus. |
1/9/10 03:51 amkaut kā galu galā vienmēr izrādās, ka es uzticos nepareizajiem cilvēkiem.tā, it kā manī būtu sensors, kas noteiktu jebkuru tuvumā esošo potenciālo piekāsēju, un es tādā mazohistiskā garā izvēlos uzticēties tieši šim cilvēkam. lol. |
12/31/09 01:51 ames kādreiz iemācīšos savas naktis izmantot lietderīgāk |
11/24/09 12:37 amja vien es varētu pati sevi ieģērbt pidžamā, iztīrīt sev zobus, iesmērēt nakts krēmu, citādāk tā āda nenormāli sausa, un aizsūtīt gulēt. tā, ka es to daru nevis pati, bet ārpus sevis. jo pašai jau nekāda gribasspēka vispār nav, šajā kaktā ir auksts un salst kājas, bet es jau pusstundu nevaru piecelties.ceturtdien, iespējams, vecāki brauks ciemos. tie daži spīdošie logi naktī izskatās tik vientulīgi. |
4/21/09 11:32 pmun vēl šodien uz ielas tante nopirka no manis 2 cigaretes. es negribēju ņemt naudu, bet viņa izskatījās tik izmisusi, ka nevarēju nepaņemt.veidi, kā katrs tiek galā ar saviem bēdu brīžiem, nudien ir savādi. anyway, man tagad ir smaga izvēle: miegs, F.S.Fidžeralda īsstāsti vai I'm not there 5. reizi. no otras puses, man tiešām steidzami vajag atrast kaut kādu viesnīcu. un tā nu ciba pamazām ir kļuvusi par vietu, kur es sarunājos pati ar sevi. visi pēdējie posti, as far as I remember, ir tādas piezīmes sev. tiesa, jāatzīst, ka labāk ir piesārņot virtuālo telpu nekā savu rakstāmgaldu, hmm |
4/10/09 01:54 amtik ļoti, ļoti gribas kaut ko.. īstu |
Powered by Sviesta Ciba