runājot par saknēm, ne jau par burkāniem un mietsaknēm, arī ne par Godmaņa Saknēm, bet par tām, kuras tevi iestiprina kādā vietā, nu, tās saknes es jūtu ārkārtīgi spēcīgi. man nav ne jausmas, kāpēc, bet tā ir. un tomēr draugu lokā ir tik daudz cilvēku, kuri var mierīgi salikt visu nepieciešamo vienā mugursomā un doties, tā, it kā viņiem tās saknes būtu tādas mobilas un viegli pārvietojamas, un man reizēm gribas, kaut es arī tā varētu. kaut es arī nejustu pusi no tā visa, ko jūtu, domājot par mājām, lai es vispār varbūt justu uz pusi mazāk - nopietni, man liekas, visas manas problēmas, depresijas un histērijas, nu, tas viss ir tikai tāpēc, ka es jūtu daudz par daudz, kas, protams, ir satriecoši, ja man apkārt ir skaistas lietas un skaisti cilvēki, bet.. nu jā, tās saknes, tās nolāpītās saknes, es tās saknes jūtu katru dienu kaut kur velkamies aiz sevis. mājas jau sen kā vairs nav mājas, lai arī tur ir vecāki, tur ir suņi un tur ir viss labais un skaistais, bet es pati vairs neesmu mājas, un kojās jau iesakņoties nevar, Arja vispār taču gribēja dzīvot vienistabas miteklī, bet tādu vairs nebija, tāpēc tagad mēs esam divatā, un kā gan var iesakņoties ar kādu un kādā vietā, ja tu droši zini beigu datumu, nu kā. bet nekas, man arī ir jāmācās vieglums. un saknes var būt arī MADARA's ziepēs un dušas želejā, vai serenādēs, vai arī zefīros.

bet vispār.. es tiešām jūtu par daudz. un nu jau atkal klausos wish you were here un pinkšķu kā traka, no otras puses, pēdējo 72 stundu laikā esmu gulējusi apmēram 8, un tas ir traki, un rīt ar māmiņu iesim iepirkties, un.. nu jā. how I wish you were here, Kr. atkal raksta, un bāc, es nezinu, ko es gribu. ko es vispār gribu, jo laikam kaut kādā brīdī to have a good time all the time vairs nav pietiekami.