reizēm es tīri fiziski izjūtu to mīlestību, nu, to visu labo un skaisto, ko pēdējā gada laikā biju uzkrājusi, un oh my, man burtiski aizraujas elpa.
un tad reizēm man tik nenormāli pietrūkst māju, nē, ne māju, bet manu cilvēku, un nu jā, tās jau arī laikam ir tās mājas, mani cilvēki ir mājas, un reizēm aizsitas kaut kas krūtīs un paliek grūti elpot.
man nenormāli pietrūkst manu cilvēku. ne jau tāpēc, ka šeit man nav draugu vai patīkamu cilvēku, bet tāpēc, ka, ja tu iemācies mīlēt, nu, tas tad ir bezrobežu un bezskaitlīgi. jo galu galā izrādās, ka sirdij nav robežu, un decembris liekas vēl tik nenormāli tālu.

bet kuš kuš. gan viss būs labi.