Furious sleep

Furious sleep

of colourless green ideas

of colourless green ideas

Vaina vs Laime 

crescendo (crescendo)
[info]f pirms laika jautāja par apbrīnu par ķermeņa dzīvības radīšanas spējām. Nu jā, ko tad es, man divi bērni ir, bet tā pareizi, sabiedrības priekšstatiem atbilstoši radīt - t.i. piedzemdēt stacinārā, klusiņām klausot vecmāti, standartpartogrammai ideāli atbilstošās dzemdībās - man nav izdevies.

Labi, ka 21. gadsimtā mums ir Tehnoloģijas, kas ļauj dzīvību radīt arī tādām, kā man.


Varbūt man par to neizdošanos būtu jājūtas skumjākai un vainīgākai, nekā jūtos.


Pirmajā, akūtajā reizē vainas apziņa par nepareizību mani piemeklēja uz apmēram pusminūti - vai cik nu tur ir tas laiks no anestēzijas efekta ieslēgšanās līdz pašas operācpijas sākumam.
Saprotiet, tā sāpju pazušana bija tik fantastiska, visu pasauli (un anesteziologu jo īpaši ) mīlot liekoša sajūta, ka tai pretī patiešām uz brīdi izdīga vainas apziņa - man ta beidzot ir labi, bet bērnam kā, ja es savādāk neesmu pratusi un šitik tālu esam nonākušas.
Bet tā vainas apziņa ārgāja ātri - galu galā, racionāli uz to paskatoties - ne mana iegriba, ne mans pieprasījums, un pat papīru parakstīt pabīdīja cītīgi pārliecinot 'jūs saprotiet, bērnam tā būs labāk'. Ne nu ka pārliecināšanabija nepieciešama, tiešām nevarēju vien sagaidīt, kad beigs skaidrot un rādīs, kur jāuzšņāpj paraksts.

Šoreiz... Vainas apziņa sāka gruzdēt nedaudz vairāk kā mēnesi pirms lielā notikuma. Jau tad, kad slimnīcā vienojāmies par konkrēto lielā notikuma datumu. Biju cerējusi, ka tiekot pie datuma būs viens smagums nost no pleciem - jo nebūs vairs jābaidās, ka Stradiņu ārsti nepiekritīs tā uzreiz operēt, nesagaidot riktīgu pārstaigāšanu (lai maksimizētu iespēju pamēģināt dzemdēt pašai). (plānu B(ulduri), kur ar mēģināšanām pēc ķeizara īpaši neaizraujas savukārt bija noraidījusi mana uzraugošā ārste kā manai situācijai tikai mazliet mazāk bezatbildīgu kā mājdzemdības).


Pēkšņi katrs 'kāpēc ķeizars', vēl jo vairāk kombinēts ar 'pati negribēji, ja?' vai izglītojošu informāciju, ka mūsdienās Rēta Nav Spriedums un Var Tak Dzemdēt Pašas izklausījās pēc pārmetuma, pēc pieskaitīšanas 'Tām Nepareizajām', kas izmanto 'amorālo' maksas ķeizara iespēju (noteikti apvienotu ar tummy tuck un silikona pupu iespraušanu pie vienas griešanas). Labākajā gadījumā mīkstinātu ar līdzjūtīgu 'nu jā, no rētas plīšanas baidies, ja, nav jau tas risks tik liels'(nez kāpēc bailes no rētas plīšanas=egoistiskā grūtniece negrib bērna dēļ riskēt ar savu ķermeni... Statistika gan saka, ka šajos (diezgan retajos, protams) gadījumos lielākie riski ir bērna smadzenēm un dzīvībai, kamēr ķeizargrieziens GAN ir ar paaugstinātiem riskiem tieši grūtniecei, bet neļausim neintuitīvai statistikai traucēt emocionāli jaudīgiem argumentiem.

Jā, zinu, bez iemesla plāna ķeizarus nenozīmē - ja nozīmēja, tātad iemesli tomēr bija gan, un varbūt, lai VBAC paliek priekšzīmīgo grūtniecību piedzīvojušajām visādi citādi zema riska grūtniecēm. Ordeni par pareizu piedzemdēšanu ar neviens nedod (un pat ja dotu, nu nevajag man to orderni, patiešām. Vajag veselu bērnu. Protams, ja var minimizēt traumu man - ļoti labi, šāda tipa mazohisms man tomēr nav raksturīgs).

Kas dīvaini - tagad saprotu, ka tiešām ir sava taisnība tām, kas mentāli traumatisku dzemdību pieredzi iesaka ārstēt ar vēl vienām dzemdībām, tikai iejūtīgākos apstākļos. Parasti ar 'iejūtīgākiem' saprotot mājdzemdības, vai vismaz maksimāli dabiskas dzemdības stacionārā. Bet, re, izrādās arī operācija var tikt veikta iejūtīgi, respektējot notikuma ģimeniskumu un intimitāti. Pārsteidzoši, bet Stradiņos personāls ir daudz pozitīvāk noskaņots, daudz vairāk komunicē ar pacientēm un jaunajām ģimenēm, daudz vairāk pielāgojas ģimeņu vajadzībām, nevis paģēr ģimenēm pielāgoties stacionāra ērtībām. Tā kā tagad abos stacionāros iznācis izbaudīt gan padzīvošanos kā problēmgrūtniecei, gan kā operējamai pacientei un jaunajai māmiņai... Nu jā, Stradiņos palātās nav sanitārā mezgla. Un bērnu nevar tajā pašā ēkā piereģistrēt. Tas arī no mīnusiem viss.

Vispār jau būsim godīgi - ļaut ģimenēm palikt kopā uzreiz pēc operācijas, iespējams, nozīmē mazāk darbu personālam - visas piecelšanās, pastutēšanas utml var palīdzēt vīrs, tieši tad, kad paciente jūtas tam gatava - gan personālam rokas brīvākas, jo nav jānāk palīdzēt, gan personālam rokas brīvākas, jo šādi pacientes atkopjas ātrāk un veiksmīgāk un viņām vienkārši vajag palīdzēt mazāk/īsāku laiku. Un tā būšana kopā ar mazo jau no pirmajām minūtēm, tās dažas stundas ar mazo pliko dzīvībiņu uz vēdera, pirms kāds vispār viņu apģērbj un izpēta... nē, tā tomēr nav tikai grūtnieču iegriba. Tas ir kaut kas svarīgs un skaists un pareizs. Es ticu, ka arī dabīgām dzemdībām noteikti ir tādi aspekti - man vienkārši nav bijusi iespēja tos izbaudīt. (RdzN mēs, protams, būtu samaksājuši par ģimenes palātu, ja tik mums ļautu - bet neļāva, nepietika visiem gribētājiem. Stradiņos bija vienvietīgā ar atļauju vīram palikt visu diennakti un gulēt saliekamajā gultā. Jā, var gribēt vairāk, bet tieši pamatvajadzība 'kopā būšana' bija apmierināta. Stradiņos maksas palātas šobrīd nav.).


Smieklīgi - bet beigās es jūtos pateicīga pat par nepatīkamajiem un sāpīgajiem pirms-operācijas un operācijas momentiem - bija gan saplēstas vēnas, gan gandrīz-vemšanas, gan pēkšņas riebīgas sāpes, kuru dēļ bērns tomēr nevarēja gulēt man uz krūtīm jau operācijas 'tagad visu bakstam atbapakļ un šujam ciet' fāzē tāpat bija emocionāli nomācošā (un no rīta bez ūdens - arī fiziski nedaudz nepatīkamā) operācijas atlikšana par krietni daudzām stundām (bet nenoliedzami labāk būt tai kuru _var_ atlikt, nevis tai, kurai vajag tūlīt OR ELSE) - jo vismaz ir kāds 'nu nu, nebija jau tas nemaz TIK vienkārši un nesāpīgi, mkey?' ar ko aizbāzt muti vainas apziņai (jo pēcoperācijas periods šoreiz kaut kā dikti viegls trāpījās. Varbūt nedomātu par to kā vieglu, ja nebūtu ar ko salīdzināt arī personiskā pieredzē, ne tikai uz citām māmiņām skatoties).

Un vēl.. tagad man ir ļoti žēl tās sevis pirms diviem gadiem, pēc dzemdībām, kas pārvērtās akūtā operācijā. Samocītās, pārgurušās, neziņas pilnās, kauna pārņemtās (jo trīsvietīga palāta ar apmeklēšanas laikus ignorējošu viesu baru.. un arī pēc tam, mājās, ļoti grūti bija pieņemt rētas faktu un visi 'bet neviens taču neredz' šķita smieklīgi - es redzu, vīrs redz, tas vai tad jau nav gana briesmīgi?). Jā, protams, arī toreiz biju laimīga, par satikšanos bet pat tā laime pagājšreiz bija ļoti 'un viņai šobrīd visā pasaulē esmu tikai es, kas var aizsargāt, un pasaule ir ja ne ļauna, tad vismaz gatava mūs norullēt ar vienaldzības ceļarulli' toņos. Pavisam ne šīs reizes jaukās, saulainās, harmoniskās barošanas, ucināšanas, sev blakus ieritināšanas, vienkārši sēdēšanas ar vīru blakus un bērnu klēpī. Jo bērni ir brīnums. Varbūt es izskatos smieklīgi klausoties To Aerosmith Dziesmu no Tās Filmas par Meteoru un sarkanu degunu raudot...



Bet pirmā pusotra bērna nedēļa, ja ir iespēja to pilnībā netraucēti izbaudīt, veltoties gandrīz tikai bērnam... tas ir visskaistākais, vislaimīgākais, vismaģiskākais laiks dzīvē. Un tieši tajā nedēļā arī dzimst childfree nonievātie 'bērns ir svarīgākais, ko šajā dzīvē esam radījuši'... Jo tas nozīmē pavisam ko citu, nekā izklausās. Mēs esam dzīvas būtnes. Dzīvībai jāturpinās. Dzīvība ir viss nākotnes potenciāls. Nekā svarīgāka gluži vienkārši nav.

Comments 

9.-Nov-2015 01:49 pm
skaisti! es aizkustinājumā apraudājos.

es vispār biju ļoti apmierināta ar savām dzemdībām, man patika. un tad es cibā uzzināju, ka Nebija Dabiski (jo oksitocīns vēnā) un es apjuku. jo man šķiet, ka mēs dzīvojam brīnišķīgā laikā. brīnišķīgā! tev piedzimst mazulis (štrunts ar visu kā), tu viņu paņem un visi veseli ejiet mājās. ir arī bēdīgi gadījumi, bet statistiski ļoti reti. un man drusciņ šķiet, ka tie, kas norāda kā tev tur tā nepareizi piedzemdējies nav pelnījuši, ka viņus uzklausa. viņi nezin konkrēto grūtniecību, nav bijuši klāt visam procesam, jo mums tā grūtnieču aprūpe ir līmenī. un tur nu, manuprāt, nav vietas konkursam 'labākā māte pasaulē' un krāniņu garumam. un kas vienai ir 'pareizi' citai var maksāt dzīvību.
tev nav par ko kaunēties, tu visu izdarīji pareizi un jums viss būs brīnišķīgi!
9.-Nov-2015 02:38 pm
Prieks par brīnišķīgo dzīves notikumu! Es gan esmu no childfree zortes un tiešām attiecos nicīgi pret tekstiem savā virzienā, ka bērni obligāti būs manas dzīves svarīgākais moments un man to obligāti vajag, bet lieliski saprotu, ka citām tā tiešām ir.
Un jā, iespēja izmantot mūsdienu medicīnas sasniegumus arī ir tikai un vienīgi brīnišķīga iespēja.
9.-Nov-2015 04:35 pm
'Bērns ir lieliskākais, ko es jebkad esmu radījusi' nekādi nenozīmē 'man to obligāti vajadzēja' :)

Tā vienkārši ir no tām atziņām, kurām līdz kādam brīdim tu formāli zini vārdus, un tikai sastopoties ar kādu situāciju beidzot saproti jēgu. Bērna ierašanās ir, iespējams, nepieciešams, bet pilnīgi noteikti ne pietiekams priekšnosacījums šīs atziņas izpratnei.




Tieši tas sākums ir tas brīnums. Bezgalīgais potenciāls, kas, lai cik tas nešķistu dīvaini, ir pasaulē ieradies caur tevi, tevī iznēsāts pēkšņi kļuvis par kaut ko atsevišķu, tevis ietekmējamu bet vairs ne-tevi.

Uuuuun 'bērns ir lieliskākais' negarantē, ka to lielisko nepamanīsies pēc pirmajām nedēļām neatgriezeniski sabojāt.

Bet, protams, tas, ka 'piedod, ja tev nav bērnu, tu nez vai šo spēj saprast' nenozīmē, ka Tev tāpēc pienāktos izjust kādu trūkumu dzīvē. Cilvēki jau spēj sevi turpināt ne tikai ar gēniem, bet arī mēmiem. Mierīgi var būt, ka līdz reproduktīvā vecuma beigām nesaskarsies ar situāciju, kas tev liktu mainīt savu viedokli savu bērnu jautājumā. Tik pat mierīgi var būt, ka jau pēc gada domāsi savādāk - mēs sevi pazīstam daudz mazāk, nekā domājam (bet, vēlreiz, tas, ka tu nevari zināt, vai kādreiz mainīsi savu viedokli nebūt nenozīmē, ka noteikti mainīsi. Pietiekami daudzas nemainīs, un tas ir OK - kamēr vien viņas nenicina tās, kuras viedokli ir mainījušas, vai varbūt vienmēr piederējušas pretējam viedoklim. Idiocracy nav foršs nākotnes scenārijs, vai ne?)

9.-Nov-2015 03:29 pm
He, man ir bijuši 4 ķeizari, menaz nejūtos 4reiz švakāka par tām, kam viss ir dabīgi un skaisti :D Man gan neviens acīs nav vēlējies pateikt, ka dabīgāk būtu atdot galus jau ar pirmdzimto.
Īsa vainas apziņa bija pie pirmā - sak nu kas tas i ka it kā sieviete, bet pamatfunkcija neizdodas. Nedaudz arī par pēdējo, jo piekšlaicīgi. Reāl tajos gadījumos, kad saproti, ka dabīgi un skaisti un vēl simtu gadu atpakaļ to bērnu nebūtu. Kad bērns ir dzimis, bet pat nav tev blakus, ir mediķu uzraudzībā. Bet tas pāriet ātri, galvenais sariktēt savas domas pareizā gultnē, man palīdzēja vīrs. Ir labi, ja blakus ir kāds, kam uzticies un kas māk argumentēt un nomierināt.
Bet vispār tas, cik ļoti cilvēkjiem interesē kā kuram bērns ārā dabūts ir apbrīnojami. Man gan vienmēr svarīgākais ir licies cik liels un cik veselīgs un kā jūtas jaunā mamma. Lab, ka neprasa kādā pozā šis ir iekšā dabūts ;D Man gan vairāki ir vaicājuši vai mums tik daudz bērnu jo gribējām, vai vienkārši sanāk. Sak - jums varbūt jāpamāca izsargāšanās? :D
9.-Nov-2015 04:12 pm
Ja Nopietni Plāno VBAC un dod tam līdz 41+ nedēļām laiku iespēju sākties, tad jau arī Pareizās Mātes ķeksītis ir ievelkams. Relatīvās 'varbūt šo garumā vilkt nav prātīgi' indikācijas tā īsti attaisnojums ir tikai tad, kad tās jau ir sākušas dot kādus pamanāmi ne-pozitīvus rezultātus - tad, protams, 'sliktie mediķi, kas ļāvuši pārstaigāt' - nu tas tad, ja bērnam kas slikts. Ja mātei, tas jau neskaitās.

Protams, labi, ka Tehnoloģijas mums ļauj iet pret Evolūciju :)

Par mēnesi 'bērns dzimis, bet nav blakus'... negribu pat iedomāties. Jūs tik pozitīvi par to visu izklausāties :)
Jau pirmā diena RdzN (kur tā vismaz 2gadi atpakaļ bija rutīna arī bērniem, kam viss ok) pagājšreiz bija gana bēdīga. Labā ziņa, ka šoruden vismaz plāna ķeizariem arī RdzN beidzot esot sācis Stradiņu paraugam sekot un šito vairs nedarot.



Pie otrā mūsu vecumā par 'plānojat, vai tā sanāca' īsti vairs neprasa un gluži par dabīgo vs mākslīgo (icf/isci) "pozu" arī vēl neprasa. Tik, cik 'ak, otra meitene, traki, vīrs taču noteikti dēlu gribēja, jums tagad jāliek cirvis zem gultas un jāmēģina vēlreiz, ja?'.... Es ceru, ka tik islamiska šī valsts nākamajās desmitgadēs nepaliks.
9.-Nov-2015 05:55 pm
Aww, cik forši uzrakstīji! Un brīnišķīgi, ka jums šis notikums sanācis tik skaists, až sāku nožēlot, ka tomēr aizbraucu uz RDzN, nevis Stradiņiem (kaut gan kolēģe, kas tur mēnesi iepriekš bija dzemdējusi, teica, ka pēcdzemdību aprūpe arī tāda nekāda, visi uzvedas tā, it kā pirmreizējai mātei pašai viss būtu jāzina un jāprot).
Anyway, to dabiskās dzemdniecības propagandistu esamība tiešām skumdina un uzdzen dusmas, viņi ir tikai drusku labāki par antivakcīnistiem. Kādas, nu kādas vispār ir tiesības no ārpuses (tb, cilvēkiem, kas nav partneris vai ārstējošais ārsts) spriest un izteikties par cilvēku reproduktīvajām izvēlēm? Un vēl sliktāk, vai tiešām mūsu veselības aprūpes plānotāji nesaprot, ka viena ķeizara izmaksas ir daudz mazākas par potenciālajām izmaksām, aprūp;ējot dzemdību traumās cietušu bērnu vai māti?
Ļoti labi saprotu, ka ar visu to, ka esi par tēmu lasījusi un izglītojusies, kaut kur tomēr sāp tas, ka ķermenis pieviļ un neveic tam no dabas paredzētās funkcijas (lai gan šai ziņā daba tiešām ir bijusi visai pavirša - uzdizainējot procesu, kur tik daudz kas var noiet greizi). Man tā bija uzsākot piebarošanu ar maisījumu - ļoti racionāli zināju, ka tā, visticamāk, arī notiks, un ka mūsdienās maisījums nodrošina bērnam visas vajadzīgās uzturvielas, bet tomēr tas brīdis, kad ir jātaisa pirmā pudele, psiholoģiski nav viegls.
10.-Nov-2015 11:08 am
Ja ar pēcdzemdību aprūpi saprot padomus bērnkopībā - jap, bērnu māsas/ārsti izceļas uz vispārēji pozitīvā nodaļas noskaņojuma fona ar šī pozitīva noskaņojuma trūkumu un 'par kaut ko jau tiem bērniem jāpiesienas'. Arī viena otra no ginekoloģēm ir drūmāka.

Bet nu mums otrais bērns, pirmajam vēl nav divi gadi līdz ar to nekādu diži atbalstu no personāla mēs arī negaidījām. Un krūtsbarošanas lietās es tāpat vairāk uzticos sertificētajiem krūtsbarošanas konsultantiem.

Par ķeizariem un traumām... tas nav tikai naudas jautājums. Ķeizars ir operācija ar dažādiem nopietniem riskiem, gan uzreiz, gan nākotnē, jo īpaši, ja tiek plānoti vēl bērni. Tādēļ ir tendence veicināt sabiedrības izpratni, ka ķeizars tomēr ir mazliet pārāk radikāls risinājums situācijām, kur vienīgā problēma ir bailes no sāpēm (kā arī situācijām, kur ķeizars riskus nekādi nesamazina, lai gan agrāk domāts savādāk). Šīm situācijām it kā ir citi risinājumi - ja tik dzemdētājām būtu pārliecība, ka tie citi risinājumi vajadzības gadījumā tiešām būs pieejami. Un ar šo nu reiz ir problēmas pat RdzN, nerunājot par mazākiem stacionāriem.



Tas, vai šī 'izpratnes veicināšana' nenozīmē arī novēlotus ķeizarus vai neveiktus ķeizarus, kad tie bijuši vajadzīgi - ne man to spriest laikam - re, man taču neviens nav atteicis.
10.-Nov-2015 09:42 am
man būtu tāds samazgu spainis ko izgāzt par Stradiņu problēmgrūtnieču aprūpi, ka uzvārījos no taviem slavinājumiem. (pabiju tur 2x vienas Gr laikā (abas reizes pa 5 dienām tā kā nav arī tā ka vienā neveiksmīgā maiņā iekritu, pēc tam mani savāca ārsts no ķirurģijas un kad neviens vairs nedzirdēja nočukstēja "ja būtu tevi tur atstājis, viņi būtu tevi nobeiguši". (ārsts nebij pazīstams).

Bet katram sava pieredze. Tev paveicās, ka paveicās :)
10.-Nov-2015 10:28 am
Iespēja A - kaut kas ir mainījies? Es tur 4 dienas sabiju problēmgrūtnieces statusā, tā kā arī ne gluži 'vienas veiksmīgas maiņas' variants.
Iespēja B - man ir RdzN pieredze iepriekšējā grūtniecībā ar ko salīdzināt, kas ir daudz, daudz negatīvāka - lai gan tur problēmgrūtnieces statusā tik vienu diennakti sabiju. Varbūt bez RdzN pieredzes ar ko salīdzināt, Stradiņu pieredze nešķistu tik saulaina.
10.-Nov-2015 10:41 am
RDz mani paņēma pēc tam, kad no Stradiņiem mani izmeta 25 GR nedēļā ar tekstu "no mūsu zālēm jums labāk nepaliek, brauciet mājās, ja noies ūdeņi-zvaniet" - Rdz mani pēc šī paņēma ar tekstu - dzīvosiet te tik ilgi, kamēr grūtniecība nostabilizēsies - sabiju tur 3 nedēļas. Vislabākās atsauksmes par Rdz. gan tās 3 ned ko tur dzīvoju, gan pēc tam ar dzemdībām.

Bet šitas ir malts krustu šķērsu gan Cālī, gan Mk. katram sava pozitīvā un negatīvā pieredze un katrs stāv un krīt par savu.

Un dēļ šā jau arī bail, ka ar otro grūtniecību viss var izrādīties arī citādi.
10.-Nov-2015 11:41 am
Dažādas vēlmes, dažādas gaidas, dažādas lietas kas liek justies labi.
Ja gana daudzi cilvēki nejustos labi standartizētā rutīnā, tad jau tai neļautu tik ilgi eksistēt.


RdzN ir labi tām, kas māk par sevi pastāvēt un pieklājīgi, bet stingri sist kāju grīdā. Kas vispār nav slikta prasme, bet gluži visām tā nepiemīt.
Slikti tām, kam vajag rociņas turēšanu un iedrošināšanu un 'pēc iespējas ātrāk mājās, kur pat sienas palīdz, nevis nezināmu laiku stacionārā turēt, ja nav skaidras pārliecības, ka stacionārā būs labāk'.
10.-Nov-2015 11:49 am
Vot-man bija tieši pretēji. Strados es biju sūds, kurš traucēja māsiņām tusēt māsu istabā. Zāles dabūju tikai pēc tam, kad 3x dauzījos pie durvīm un sāku bļaut, ka vairs nevaru. Daktere apskati taisīja tā, ka es turpat tajās savās 25 nedēļās arī gandrīz piedzemdēju.
Rdz savukārt mani apčubināja un aptekalēja.

Bet moš Tu Strados biji maksas istabā, tas arī nosaka attieksmi. man tur diemžēl maksas istabu neviens nepiedāvāja. Es 5 dienas tusēju 6 vietīgā palātā kopā ar bezzobainām tirgus pārdevējām.

Kaut gan Rdz man ar bija bezmaksas istaba. Tiesa gan tur es laikam neizskatījos pēc bomža, paskaidroja, ka maksas palātas ir pilnas.
10.-Nov-2015 12:10 pm
Nea, Strados maksas palātas tagad vairs vispār neeksistē kā suga, līguma ar man nekāda nebija.

Taisnība gan, ka arī kā grūtniece netrāpījos slavenajā 6 vietīgajā (kas jā, joprojām eksistē), bet divvietīgā palātā pretējā spārnā, dzemdību vecmāšu (nevis pēcdzemdību vecmāšu) uzraudzībā.

Būtu 6vietīgajā, gan jau tik pozitīva nebūtu.

Paziņa gan kā reiz tikko 6vietīgajā pusnedēļu dabūja padzīvot un ziņoja, ka vairumu laika tur bija vispār viena pati, brīžiem uz dažām stundām kādu ierosināšanas iedarbošanos gaidošu tik klāt pielika - bet nu viņa no tām, kas kā reiz sajūsmā par kompāniju da-jeb-kādu, nebrīnītos, ja vēl būtu speciāli paprasījusies uz 6vietīgo.


10.-Nov-2015 12:19 pm
Galvenais, lai katram labi savā vietā. Vienalga kurā.

Labi, ka Tev otrā pieredze kompensēja pirmo.
10.-Nov-2015 09:44 am
Bet par to bērna brīnumu-mums skolā fizikas pasniedzēja mēdza teikt - "es saprotu fizikas likumus, bet kā cilvēkā var izaugt vēl viens cilvēks - nespēju saprast" :)
10.-Nov-2015 10:28 am
:)
Skolā jau to vēl nesaprot, bet jā.
(un tagad es domāju, vai mums nav viena fizikas skolotāja bijusi :) )
10.-Nov-2015 10:42 am
izskatījās pēc Boka kundzes, bet uzvārds skaists - Roze.
10.-Nov-2015 11:10 am
Nē, mums bija Lapiņa :)

This page was loaded Nov 24. 2024, 2:51 pm GMT.
hackers counter system TunT counter v=0.09