Aww, cik forši uzrakstīji! Un brīnišķīgi, ka jums šis notikums sanācis tik skaists, až sāku nožēlot, ka tomēr aizbraucu uz RDzN, nevis Stradiņiem (kaut gan kolēģe, kas tur mēnesi iepriekš bija dzemdējusi, teica, ka pēcdzemdību aprūpe arī tāda nekāda, visi uzvedas tā, it kā pirmreizējai mātei pašai viss būtu jāzina un jāprot).
Anyway, to dabiskās dzemdniecības propagandistu esamība tiešām skumdina un uzdzen dusmas, viņi ir tikai drusku labāki par antivakcīnistiem. Kādas, nu kādas vispār ir tiesības no ārpuses (tb, cilvēkiem, kas nav partneris vai ārstējošais ārsts) spriest un izteikties par cilvēku reproduktīvajām izvēlēm? Un vēl sliktāk, vai tiešām mūsu veselības aprūpes plānotāji nesaprot, ka viena ķeizara izmaksas ir daudz mazākas par potenciālajām izmaksām, aprūp;ējot dzemdību traumās cietušu bērnu vai māti?
Ļoti labi saprotu, ka ar visu to, ka esi par tēmu lasījusi un izglītojusies, kaut kur tomēr sāp tas, ka ķermenis pieviļ un neveic tam no dabas paredzētās funkcijas (lai gan šai ziņā daba tiešām ir bijusi visai pavirša - uzdizainējot procesu, kur tik daudz kas var noiet greizi). Man tā bija uzsākot piebarošanu ar maisījumu - ļoti racionāli zināju, ka tā, visticamāk, arī notiks, un ka mūsdienās maisījums nodrošina bērnam visas vajadzīgās uzturvielas, bet tomēr tas brīdis, kad ir jātaisa pirmā pudele, psiholoģiski nav viegls.