Ja ar pēcdzemdību aprūpi saprot padomus bērnkopībā - jap, bērnu māsas/ārsti izceļas uz vispārēji pozitīvā nodaļas noskaņojuma fona ar šī pozitīva noskaņojuma trūkumu un 'par kaut ko jau tiem bērniem jāpiesienas'. Arī viena otra no ginekoloģēm ir drūmāka.

Bet nu mums otrais bērns, pirmajam vēl nav divi gadi līdz ar to nekādu diži atbalstu no personāla mēs arī negaidījām. Un krūtsbarošanas lietās es tāpat vairāk uzticos sertificētajiem krūtsbarošanas konsultantiem.

Par ķeizariem un traumām... tas nav tikai naudas jautājums. Ķeizars ir operācija ar dažādiem nopietniem riskiem, gan uzreiz, gan nākotnē, jo īpaši, ja tiek plānoti vēl bērni. Tādēļ ir tendence veicināt sabiedrības izpratni, ka ķeizars tomēr ir mazliet pārāk radikāls risinājums situācijām, kur vienīgā problēma ir bailes no sāpēm (kā arī situācijām, kur ķeizars riskus nekādi nesamazina, lai gan agrāk domāts savādāk). Šīm situācijām it kā ir citi risinājumi - ja tik dzemdētājām būtu pārliecība, ka tie citi risinājumi vajadzības gadījumā tiešām būs pieejami. Un ar šo nu reiz ir problēmas pat RdzN, nerunājot par mazākiem stacionāriem.



Tas, vai šī 'izpratnes veicināšana' nenozīmē arī novēlotus ķeizarus vai neveiktus ķeizarus, kad tie bijuši vajadzīgi - ne man to spriest laikam - re, man taču neviens nav atteicis.