f pirms laika
jautāja par apbrīnu par ķermeņa dzīvības radīšanas spējām. Nu jā, ko tad es, man divi bērni ir, bet tā pareizi, sabiedrības priekšstatiem atbilstoši radīt - t.i. piedzemdēt stacinārā, klusiņām klausot vecmāti, standartpartogrammai ideāli atbilstošās dzemdībās - man nav izdevies.
Labi, ka 21. gadsimtā mums ir Tehnoloģijas, kas ļauj dzīvību radīt arī tādām, kā man.
Varbūt man par to neizdošanos būtu jājūtas skumjākai un vainīgākai, nekā jūtos.
Pirmajā, akūtajā reizē vainas apziņa par nepareizību mani piemeklēja uz apmēram pusminūti - vai cik nu tur ir tas laiks no anestēzijas efekta ieslēgšanās līdz pašas operācpijas sākumam.
Saprotiet, tā sāpju pazušana bija tik fantastiska, visu pasauli (un anesteziologu jo īpaši ) mīlot liekoša sajūta, ka tai pretī patiešām uz brīdi izdīga vainas apziņa - man ta beidzot ir labi, bet bērnam kā, ja es savādāk neesmu pratusi un šitik tālu esam nonākušas.
Bet tā vainas apziņa ārgāja ātri - galu galā, racionāli uz to paskatoties - ne mana iegriba, ne mans pieprasījums, un pat papīru parakstīt pabīdīja cītīgi pārliecinot 'jūs saprotiet, bērnam tā būs labāk'. Ne nu ka pārliecināšanabija nepieciešama, tiešām nevarēju vien sagaidīt, kad beigs skaidrot un rādīs, kur jāuzšņāpj paraksts.
Šoreiz... Vainas apziņa sāka gruzdēt nedaudz vairāk kā mēnesi pirms lielā notikuma. Jau tad, kad slimnīcā vienojāmies par konkrēto lielā notikuma datumu. Biju cerējusi, ka tiekot pie datuma būs viens smagums nost no pleciem - jo nebūs vairs jābaidās, ka Stradiņu ārsti nepiekritīs tā uzreiz operēt, nesagaidot riktīgu pārstaigāšanu (lai maksimizētu iespēju pamēģināt dzemdēt pašai). (plānu B(ulduri), kur ar mēģināšanām pēc ķeizara īpaši neaizraujas savukārt bija noraidījusi mana uzraugošā ārste kā manai situācijai tikai mazliet mazāk bezatbildīgu kā mājdzemdības).
Pēkšņi katrs 'kāpēc ķeizars', vēl jo vairāk kombinēts ar 'pati negribēji, ja?' vai izglītojošu informāciju, ka mūsdienās Rēta Nav Spriedums un Var Tak Dzemdēt Pašas izklausījās pēc pārmetuma, pēc pieskaitīšanas 'Tām Nepareizajām', kas izmanto 'amorālo' maksas ķeizara iespēju (noteikti apvienotu ar tummy tuck un silikona pupu iespraušanu pie vienas griešanas). Labākajā gadījumā mīkstinātu ar līdzjūtīgu 'nu jā, no rētas plīšanas baidies, ja, nav jau tas risks tik liels'(nez kāpēc bailes no rētas plīšanas=egoistiskā grūtniece negrib bērna dēļ riskēt ar savu ķermeni... Statistika gan saka, ka šajos (diezgan retajos, protams) gadījumos lielākie riski ir bērna smadzenēm un dzīvībai, kamēr ķeizargrieziens GAN ir ar paaugstinātiem riskiem tieši grūtniecei, bet neļausim neintuitīvai statistikai traucēt emocionāli jaudīgiem argumentiem.
Jā, zinu, bez iemesla plāna ķeizarus nenozīmē - ja nozīmēja, tātad iemesli tomēr bija gan, un varbūt, lai VBAC paliek priekšzīmīgo grūtniecību piedzīvojušajām visādi citādi zema riska grūtniecēm. Ordeni par pareizu piedzemdēšanu ar neviens nedod (un pat ja dotu, nu nevajag man to orderni, patiešām. Vajag veselu bērnu. Protams, ja var minimizēt traumu man - ļoti labi, šāda tipa mazohisms man tomēr nav raksturīgs).
Kas dīvaini - tagad saprotu, ka tiešām ir sava taisnība tām, kas mentāli traumatisku dzemdību pieredzi iesaka ārstēt ar vēl vienām dzemdībām, tikai iejūtīgākos apstākļos. Parasti ar 'iejūtīgākiem' saprotot mājdzemdības, vai vismaz maksimāli dabiskas dzemdības stacionārā. Bet, re, izrādās arī operācija var tikt veikta iejūtīgi, respektējot notikuma ģimeniskumu un intimitāti. Pārsteidzoši, bet Stradiņos personāls ir daudz pozitīvāk noskaņots, daudz vairāk komunicē ar pacientēm un jaunajām ģimenēm, daudz vairāk pielāgojas ģimeņu vajadzībām, nevis paģēr ģimenēm pielāgoties stacionāra ērtībām. Tā kā tagad abos stacionāros iznācis izbaudīt gan padzīvošanos kā problēmgrūtniecei, gan kā operējamai pacientei un jaunajai māmiņai... Nu jā, Stradiņos palātās nav sanitārā mezgla. Un bērnu nevar tajā pašā ēkā piereģistrēt. Tas arī no mīnusiem viss.
Vispār jau būsim godīgi - ļaut ģimenēm palikt kopā uzreiz pēc operācijas, iespējams, nozīmē mazāk darbu personālam - visas piecelšanās, pastutēšanas utml var palīdzēt vīrs, tieši tad, kad paciente jūtas tam gatava - gan personālam rokas brīvākas, jo nav jānāk palīdzēt, gan personālam rokas brīvākas, jo šādi pacientes atkopjas ātrāk un veiksmīgāk un viņām vienkārši vajag palīdzēt mazāk/īsāku laiku. Un tā būšana kopā ar mazo jau no pirmajām minūtēm, tās dažas stundas ar mazo pliko dzīvībiņu uz vēdera, pirms kāds vispār viņu apģērbj un izpēta... nē, tā tomēr nav tikai grūtnieču iegriba. Tas ir kaut kas svarīgs un skaists un pareizs. Es ticu, ka arī dabīgām dzemdībām noteikti ir tādi aspekti - man vienkārši nav bijusi iespēja tos izbaudīt. (RdzN mēs, protams, būtu samaksājuši par ģimenes palātu, ja tik mums ļautu - bet neļāva, nepietika visiem gribētājiem. Stradiņos bija vienvietīgā ar atļauju vīram palikt visu diennakti un gulēt saliekamajā gultā. Jā, var gribēt vairāk, bet tieši pamatvajadzība 'kopā būšana' bija apmierināta. Stradiņos maksas palātas šobrīd nav.).
Smieklīgi - bet beigās es jūtos pateicīga pat par nepatīkamajiem un sāpīgajiem pirms-operācijas un operācijas momentiem - bija gan saplēstas vēnas, gan gandrīz-vemšanas, gan pēkšņas riebīgas sāpes, kuru dēļ bērns tomēr nevarēja gulēt man uz krūtīm jau operācijas 'tagad visu bakstam atbapakļ un šujam ciet' fāzē tāpat bija emocionāli nomācošā (un no rīta bez ūdens - arī fiziski nedaudz nepatīkamā) operācijas atlikšana par krietni daudzām stundām (bet nenoliedzami labāk būt tai kuru _var_ atlikt, nevis tai, kurai vajag tūlīt OR ELSE) - jo vismaz ir kāds 'nu nu, nebija jau tas nemaz TIK vienkārši un nesāpīgi, mkey?' ar ko aizbāzt muti vainas apziņai (jo pēcoperācijas periods šoreiz kaut kā dikti viegls trāpījās. Varbūt nedomātu par to kā vieglu, ja nebūtu ar ko salīdzināt arī personiskā pieredzē, ne tikai uz citām māmiņām skatoties).
Un vēl.. tagad man ir ļoti žēl tās sevis pirms diviem gadiem, pēc dzemdībām, kas pārvērtās akūtā operācijā. Samocītās, pārgurušās, neziņas pilnās, kauna pārņemtās (jo trīsvietīga palāta ar apmeklēšanas laikus ignorējošu viesu baru.. un arī pēc tam, mājās, ļoti grūti bija pieņemt rētas faktu un visi 'bet neviens taču neredz' šķita smieklīgi - es redzu, vīrs redz, tas vai tad jau nav gana briesmīgi?). Jā, protams, arī toreiz biju laimīga, par satikšanos bet pat tā laime pagājšreiz bija ļoti 'un viņai šobrīd visā pasaulē esmu tikai es, kas var aizsargāt, un pasaule ir ja ne ļauna, tad vismaz gatava mūs norullēt ar vienaldzības ceļarulli' toņos. Pavisam ne šīs reizes jaukās, saulainās, harmoniskās barošanas, ucināšanas, sev blakus ieritināšanas, vienkārši sēdēšanas ar vīru blakus un bērnu klēpī. Jo bērni ir brīnums. Varbūt es izskatos smieklīgi klausoties To Aerosmith Dziesmu no Tās Filmas par Meteoru un sarkanu degunu raudot...
Bet pirmā pusotra bērna nedēļa, ja ir iespēja to pilnībā netraucēti izbaudīt, veltoties gandrīz tikai bērnam... tas ir visskaistākais, vislaimīgākais, vismaģiskākais laiks dzīvē. Un tieši tajā nedēļā arī dzimst childfree nonievātie 'bērns ir svarīgākais, ko šajā dzīvē esam radījuši'... Jo tas nozīmē pavisam ko citu, nekā izklausās. Mēs esam dzīvas būtnes. Dzīvībai jāturpinās. Dzīvība ir viss nākotnes potenciāls. Nekā svarīgāka gluži vienkārši nav.
Rdz savukārt mani apčubināja un aptekalēja.
Bet moš Tu Strados biji maksas istabā, tas arī nosaka attieksmi. man tur diemžēl maksas istabu neviens nepiedāvāja. Es 5 dienas tusēju 6 vietīgā palātā kopā ar bezzobainām tirgus pārdevējām.
Kaut gan Rdz man ar bija bezmaksas istaba. Tiesa gan tur es laikam neizskatījos pēc bomža, paskaidroja, ka maksas palātas ir pilnas.