'Bērns ir lieliskākais, ko es jebkad esmu radījusi' nekādi nenozīmē 'man to obligāti vajadzēja' :)

Tā vienkārši ir no tām atziņām, kurām līdz kādam brīdim tu formāli zini vārdus, un tikai sastopoties ar kādu situāciju beidzot saproti jēgu. Bērna ierašanās ir, iespējams, nepieciešams, bet pilnīgi noteikti ne pietiekams priekšnosacījums šīs atziņas izpratnei.




Tieši tas sākums ir tas brīnums. Bezgalīgais potenciāls, kas, lai cik tas nešķistu dīvaini, ir pasaulē ieradies caur tevi, tevī iznēsāts pēkšņi kļuvis par kaut ko atsevišķu, tevis ietekmējamu bet vairs ne-tevi.

Uuuuun 'bērns ir lieliskākais' negarantē, ka to lielisko nepamanīsies pēc pirmajām nedēļām neatgriezeniski sabojāt.

Bet, protams, tas, ka 'piedod, ja tev nav bērnu, tu nez vai šo spēj saprast' nenozīmē, ka Tev tāpēc pienāktos izjust kādu trūkumu dzīvē. Cilvēki jau spēj sevi turpināt ne tikai ar gēniem, bet arī mēmiem. Mierīgi var būt, ka līdz reproduktīvā vecuma beigām nesaskarsies ar situāciju, kas tev liktu mainīt savu viedokli savu bērnu jautājumā. Tik pat mierīgi var būt, ka jau pēc gada domāsi savādāk - mēs sevi pazīstam daudz mazāk, nekā domājam (bet, vēlreiz, tas, ka tu nevari zināt, vai kādreiz mainīsi savu viedokli nebūt nenozīmē, ka noteikti mainīsi. Pietiekami daudzas nemainīs, un tas ir OK - kamēr vien viņas nenicina tās, kuras viedokli ir mainījušas, vai varbūt vienmēr piederējušas pretējam viedoklim. Idiocracy nav foršs nākotnes scenārijs, vai ne?)