Transhumānistu maldi
Maziņš komentārs saistībā ar mind-body diskusijām, un transhumānistu ideju par simulētām būtnēm.
Man šķiet, ka idejas par prātu ielādēšanu "matricā" arī ir dziļi balstītas tajā pašā idejā par apziņu kā atšķirīgu no ķermeņa. To iedomājas kā tādu datorprogrammu, kas ielādēta bioloģiskā datorā (smadzenēs), no kā tiek secināts, ka to taču būtu jābūt tīri vienkārši noskanēt, un ielādēt kādā simulācijā. Ecce, mūžīgā dzīve!
Kas tiek palaists garām, ir tas, ka mūsu apziņa ir plūsma, nevis ārēja programma. Šīs plūsmas veidošanā piedalās visas ķermeniskās izjūtas, hormonālais regulējums, asinssastāvs, kā arī ārējā vide un apstākļi, kurā atrodamies. Izraujot no šī visa tikai smadzeņu stāvokli, un ievietojot to kādā simulācijā, mēs iegūsim kādu būtni, kam (vismaz uz laiku) piemitīs līdzīga atmiņa un prāta ieradumi, kā cilvēkam, no kura tās izņēmām, taču tas ļoti ātri kļūs par pilnīgi citu personu, balstoties uz realitātes pieredzi, kādu piedāvās simulācija. Smadzeņu ielādēšana nekādā veidā nesaglabās (nesaglābs?) to "Es" (šajā mirklī), kuru tik ļoti cer nosargāt transhumānisti.
Salīdzinājumam, varam iedomāties, ka mums tik ļoti patktu peldvieta pie mūsu upes, ka mēs to norobežotu ar vaļņiem no pārējās upes (un izbūvētu kanālu tai apkārt), lai to saglabātu mūžīgi. Ir taisnība, ka pirmajā mirklī būsim notvēruši precīzi to, ko vēlējāmies - visi tie paši augi, tas pats ūdens sastāvs, tie paši iemītnieki. Taču raugoties uz priekšu, mēs redzam, ka esam vienkārši izveidojuši dīķi ar noteiktu ekosistēmu, kas, lai kā mēs censtos (pat ja ierīkosim sūkņus, kas radīs plūstoša ūdens ilūziju), nekad vairs nebūs daļa no upes.
Varbūt vienkārši jāmācās tik ļoti nebaidīties no nāves?