Tieši tā, tāpēc jau mans salīdzinājums ar to upes gabaliņu. Un tā būs kaut kāda persona (kā Frankenšteina radījums), bet vairs ne tas pats cilvēks.

Vēl tāda labs ilustrācija tam ko domāju, ir "princis un ubaga zēns". Mūsu ķermenis (ģenētika), apstākļi un pieredze nosaka, kas mēs esam. Iztēloties, ka ir kāda atsevišķa "dvēsele" vai "apziņa", kas dzīvo pati savu dzīvi "kaut kur iekšā", jau arī ir tas duālisms.