Nu tur jau tas suns aprakts, ka nevienam nav tādas labas definīcijas.

Nu, elementāri, vai mēs esam "tas pats cilvēks", kas bijām piecu gadu vecumā? Jā, ir vēsturiska saikne, kaut kādas kopīgas atmiņas, kaut kādas ģenētiskas iezīmes, bet reāli mēs esam tik atšķirīgi gan uzvedībā, gan vēlmēs, gan pārliecībās, ka neredzu pamatu teikt, ka esmu "tā pati persona" (vairs nesapņoju katru dienu iet uz zvēru dārzu un ēst torti, kaut varētu ;). Es esmu izaudzis, un izmainījies.

Tikai īsākā laika posmā mēs sev šķietam gana līdzīgi, lai dzīvotu ilūzijā par kaut kādu pastāvīgu personu ("es"). Kaut gan, ja dziļāk pasekoju līdzi savām noskaņojumu izmaiņām, tad daudzējādā ziņā varu būt cita persona arī no rīta vai vakarā. :)