Tas nav tas pats - es jau arī mācos, izvēlos ko ēst, utt., - visas šīs lietas maina manu pieredzi, un līdz ar to manu es. Ja mēs to nedarītu, tad jau būtu jānokrīt beigtiem uz vietas.

Tajā pašā laikā, vajadzība pēc "mūžīgas dzīves" man šķiet gara pataloģija. Gluži tā pat kā šībrīža tiekšanās pēc "mūžīgas jaunības", kas reāli tikai padziļina psiholoģiskās traumas. Mums taču nerada grūtības sagaidīt vakaru, vai ziemu? Es nomiršu, kāds cits tikmēr pieaugs - kaut kur pa ceļam mēs satiksimies, un kopā pasmiesimies. Tas arī viss.