mmm skaisti.
par tiem zemes ceļiem man ir savādāk :) es iepringstu, ja sākas zemes ceļi. man kaut kā nezināmos ir bail, jo tie mēdz ne no šā ne tā izbeigties tā pat nekurienē.
šovasar brālis mani veda no siguldas uz madonu un viņa tomtoms viņu ieveda zemes ceļos. jeeeziiiiņ! šito piedzīvojumu apmēram stundas garumā es viena toč nebrauktu ne pa kam.

nu, man bija lieliski zemescelji - ljoti daudz nobraucu ar 100+ km/h :)
bet vispaar - katrs zemesceljsh ir savaadaaks.. pashai ir gadiijiejushies taadi, ka nezini, ko dariit - griezties apkaart, vai tomeer pacietiigi chunchinaat uz priekshu - jo nezini, esi lielaako dalju nobraucis vai tomeer priekshaa staav garaaks gabals..

vot vot un kā man brālis toreiz izteicās- zemes ceļiem tai pusē sevišķi izteikts bija niķis, ka nekas neliecina kurā brīdī pēkšņi būs līkums un tāds straujš un vēl mazāk nojausma braucot kalnā, kas aiz tā uzreiz darīsies lejup. kad uzbraucām beidzot vecpiebalgā kaut kādā veidā uz šosejas, es tiešām no sirds atkal sāku elpot. pirms tam aizturējusi, saspringusi. ja ceļi ir zināmi, ir savādāk. tad vairāk sanāk baudīt. man dzimtā pusē pa saviem zemes ceļiem ir tomēr cita sajūta, bet nu tos es ar zinu no mazām dienām un arī tad pārsteigumi mēdz gadīties.
bet kopsummā es pamatīgi saspringstu, ja gadās nonākt uz tādiem zemes ceļiem :D vislabākais bija augustā, kad vīrs izveda mani pa ērgļu ceļu. viņš sajūsmā, es panikā. tur vēl zemes ceļiem pievienojās kraujas. ( ne pirmā reizi, kad tur braucu, bet es vienmēr esmu panikā).

nu, man driizaak ir taa, ka patiik shis asuminja mirklis - sveshie zemes celji ar liikumiem, kalninjiem, lejinjaam ;) shodien braucu pa pilniigi sveshiem zemes celjiem un esmu sajuusmaa ;) un zemes celjsh no riigas uz eergljiem ir vienkaarshi pasakains ;)))
laikam jau patiik man nedaudz adrenaliinu kjert pie stuures :)

he hee jā tai ziņā es esmu ļoti bailīga un te manai draudzenei laikam atkal būtu iespēja iestarpināt- es riskējot tikai tad, kad 150 % droši :D

nee, nu es jau arii nebraucu paargalviigi :) bet reizeem jau gribas taa - ar asaakaam izjuutaam :))

es saportu. man vīrs ir tāds pats. normālu uztveri, bet patīk pa laikam asākas izjūtas nelielās devās. bet man gan nea. es esmu pilnīgi un pilnīgi bailule šais lietās. es pat brīnos kā es riskēju un tomēr apprecējos :D divus gadus domāju, bet kaut kā pielauza :D laikam palika bail no lielāka riska, ar bērniem un pazaudēt ģimenes apgādātāju :)
vienīgi kad runa par bērniem, es vispirms riskēju un tad sāku domāt. vot tur ir vienīgais.

nee, nu beernu deelj jau vecaaki vienmeer riskee... beerni paari visam, taa ka tas nemaz nav briinums. taa tam arii ir jaabuut :) buutu jociigi, ja buutu otraadi :)

man ir daudz zināmu meiču, kuras baidās riskēt un tai pat laikā traki grib bērnus. un tur drīzāk laikam jau neviens cits, kā pašām tikt ar to galā.

man driizaak ir otraadi :) appreceeties kaut kaa nav bail.. bet no beerniem.. ui, kaa esmu saakusi raustiities.. ir sajuuta, ka es esmu duma un ka neko cilveekbeernam nespeeshu iemaaciit.. un ka buushu slikta mamma utt.

tās bailes ir normālas tieši labām mātēm. :)
tām, kas par ko tādu neaizdomājās, ne vienmēr tie bērni vajadzīgi.
no manas pieredzes- es nekad nepratu sarunāties ar svešiem bērniem un ēnmties. bet kā savs radās, tik daudz bērnišķību un dulluma atklājās :D arī tagad zinu, ak būs otrs. zinu, ak pirmais turpinājumā būs un turpinājumā nemācēs klusu uzvesties. tātad- slodze būs ne pa jokam. bet. es tagad zināšu, ka bērns jau no pirmām dienām ja iemācīts iemigt a'ri troksnī, tad gulēs saldi, pat ja otrs blakus brumbros mašīnas un ko vēl ne.
lai arī vienu brīdi baidījos kā es spēšu mīlēt un vai vienādi. tagad tas ir vienalga. jo zinu, tiklīdz redzēšu kas gaidām un beidzot piedzims, man viss apgriezīsies kājām gaisā un viss būs no jauna un ar jaunu sajūsmu. es mācījos ar bērnu kopā no pirmām grūtniecības dienām. tā pat arī tagad tikai un vienīgi mācos no jauna un turpinu mācīties to bērnu, kurš jau ir un aug daudz lielāks. tas ir daudz vieglāk patiesībā. visgrūtāk ir fiziski izturēt negulētas naktis un staipīšanu. ballīte nakti pēc nakts tā nenogurdina, kā tieši bērns un tā ucināšana vienā naktī. tas nu gan. sevišķi kā man pirmais uzreiz ar kolikām. atrāvos pilno programmu. tie, kam tādu nebija, nekad nav bijuši tik tālu nošļukuši kāda biju es :D fiziski tieši tāpēc divi vajadzīgi. viens paguļ stundu, kamēr otrs cipo.

nu, jaa... es jau to visu ljoti labi saprotu...
bet.. vienalga.. bail, bail, bail :)

ehhh ja es tev spētu parādīt visas tās bildes, ko šodien esmu pāršķirojusi. es kad paskatos, cik man bērns smaidīgs un laimīgs visur staro, lai gan es zinu, ka tie laiki bija visai smagi, naudas nebija, dzīvoklis īrētais ļoti auksts un bērns bieži smaka ar visādiem laringītiem un angīnām utt. bet viņš smaidīja, mēs visu redzējām ar laimes pilnām acīm. es bildēju smaidošu dēlēnu, taisījām ķirbja monstru, kaķi mocījām, staigājām laukā un fočējāmies, bildējām it kā sīkumus, bet tie sīkumi ir parādījuši tieši to, kā un cik ļoti mīlīga un laimīga ģimene esam bijuši un cik ļoti bērnam spīd acis. viss ap bērnu. viņš satur to visu kopā. pats nenojaušot. man skatoties spēks rodās turpināt bezgalīgo cīņu ar pilnīgo naudas trūkumu. ko tādu var tikai savs bērns izstarot. sveši nea. savs. ehh. nu jābūt labi kaut kad. vai ne?

:))) iedvesmojosh. sirsniigs. miiljsh Tev shis ieraksts sanaaca. ;)
un buus labi! pilniigi noteikti buus! vnk vajag nedaudz pacietiibu. :)

godīgi sakot es līdz asarām :) pati sevi spēju tā novest tagad bieži :) tas saucās laikam emocijas birst pāri ar visu grūtniecību :)
meklēju savus adījumus, lai parādītu, ko es spēju. nekas daudz jau nav safočēts. bet beigās sanāca, ka izpētīju visas visas digitālās bildes kādas man kompī ir un tās pārsvarā ar mums- ģimeni un bez stīvuma tādas. emocijas te ir tikai tīras manas emocijas :) svaigas pēc bilžu ilgās šķirstīšanas. arī dzīvokli kurā bija nemājīgi auksts( ziemā max 17 grādu siltuma. ) visur to mājīgu esam centušies ieviest un paturēt. kaut kādu savu sirds siltumu. tā pat jau ievācoties dzīvoklī, ko nopirkām uz tā sasodītā kredīta, kas tagad ir visvissmagākais maksājums. un tomēr. es nespētu no šejienes aiziet. mums sienas ir ar vecajām psrs tapetēm, vecie logi aizlīmēti. bet mums tas viss ir mīļš. es negribu padoties, un atstāt dzīvokli bankai. es negribu iet atpakaļ pie vecākiem. tas būs ne tikai atzīšanās, ka nespējām paši. bet arī nemājīgums.

nu, es peedeejaa laikaa ljoti daudz domaaju tieshi par sho - savs - ne savs. savs tomeer ir savs.. un par saveejo arii ciinaas. liidz peedeejam briidim.
es ceru, ka Jums viss buus kaartiibaa un Jums paliks shis savs! jo esat to pelniijushi. pilniigi noteikti. unb baigie malachi esat, ka censhaties visu tvert tomeer maksimaali pozitiivi. bez taa vienkaarshi nevar. citaadi rokas nolaidiisies un tad jau beigas visam ir.
taa ka - es tureeshu par Jums visus iikshkjiishus! un domaashu labas domas :)

paldies :) vīrs gan sāk pagurt. bet jāmēģina noturēties.

tumshais un druumais laiks jau arii daudz ko ietekmee... :(