tās bailes ir normālas tieši labām mātēm. :)
tām, kas par ko tādu neaizdomājās, ne vienmēr tie bērni vajadzīgi.
no manas pieredzes- es nekad nepratu sarunāties ar svešiem bērniem un ēnmties. bet kā savs radās, tik daudz bērnišķību un dulluma atklājās :D arī tagad zinu, ak būs otrs. zinu, ak pirmais turpinājumā būs un turpinājumā nemācēs klusu uzvesties. tātad- slodze būs ne pa jokam. bet. es tagad zināšu, ka bērns jau no pirmām dienām ja iemācīts iemigt a'ri troksnī, tad gulēs saldi, pat ja otrs blakus brumbros mašīnas un ko vēl ne.
lai arī vienu brīdi baidījos kā es spēšu mīlēt un vai vienādi. tagad tas ir vienalga. jo zinu, tiklīdz redzēšu kas gaidām un beidzot piedzims, man viss apgriezīsies kājām gaisā un viss būs no jauna un ar jaunu sajūsmu. es mācījos ar bērnu kopā no pirmām grūtniecības dienām. tā pat arī tagad tikai un vienīgi mācos no jauna un turpinu mācīties to bērnu, kurš jau ir un aug daudz lielāks. tas ir daudz vieglāk patiesībā. visgrūtāk ir fiziski izturēt negulētas naktis un staipīšanu. ballīte nakti pēc nakts tā nenogurdina, kā tieši bērns un tā ucināšana vienā naktī. tas nu gan. sevišķi kā man pirmais uzreiz ar kolikām. atrāvos pilno programmu. tie, kam tādu nebija, nekad nav bijuši tik tālu nošļukuši kāda biju es :D fiziski tieši tāpēc divi vajadzīgi. viens paguļ stundu, kamēr otrs cipo.